Čārlijs uzreiz piesaistīja manu uzmanību – tā vienkārši gadās, ka daži cilvēki „iekrīt acīs”. Tas bija pirmās dienas ekskursijas rīts, es jau biju ieņēmusi vietu mazajā mikriņā, kad pie tā pienāca mazliet nodilušā, spilgti zaļā bezroku futbola kreklā tērpts tumšmatis. Es automātiski pieņēmu, ka viņš ir vietējais un, kā vairums šejieniešu, angliski nerunā. Dienas gaitā... lasīt vairāk
