Place: Tajikistan

Stānu pēcvārds
„Kāpēc jūs uz šejieni braucat? Te taču nav, ko redzēt!”, šādus un līdzīgus komentārus dzirdējām Stānās ne vienu reizi vien. Jāatzīstas, ka arī paši īpaši krāšņos brīžos – dzerot draņķīgāko kafiju pasaulē, sēdot neticami netīrā viesnīcas istabā vai gaidot kārtējā busiņā, jautājām viens otram – „Kāpēc mēs šobrīd nīkstam šajā pakaļas caurumā, nevis dzeram burvīgu... lasīt vairāk
Robežsargi, apgraizīšana un radiators
– “Ei, celies, celies, wake-up time!”, dzirdu uzmundrinošus saucienus uzreiz pēc acu atvēršanas. Ātri tās atkal aizveru un saku, ka gribu vēl mazliet pagulēt. – “Kāds pagulēt, mēs esam nošņākuši desmit stundas”. – “Nesaki mēs”, nomurminu, “Tu vakar krāci ar tādu entuziasmu, ka gribēju tevi ierakstīt”. – “Ai, piedod, piedod.” Vispār Ivars nav no krācēju... lasīt vairāk
Iestrēguši peklē
“Nu, kā gulēji?”, uzdodu Ivaram rīta standartjautājumu. “Ne visai. Vispār esmu riktīgi slims”, viņš paziņo nejauku vēsti. Šis aizcilpo uz aptieku pēc drapēm, es liekos uz otriem sāniem vēl pasnaust. Ap deviņiem jūtos izgulējusies, arī Ivaram zāles drusku līdzējušas – ejam paēst brokastis. Laipna sieviete uzliek mums ierastos cīsiņus un olas, kā arī mazāk ierastos... lasīt vairāk
Sūdi un kosmoss
“Zini ko, Ivar”, es saku. “Mēs paši esam lielā mērā vainīgi pie tā, ka cilvēki ceļošanu iztēlojas kā zvilnēšanu saules pielietā pludmalē zem palmas ar kokteiļa glāzi rokā. Vai sastāvošu tikai no skaistiem kalnu un ūdenskritumu skatiem. Un mēs paši – vienmēr smaidīgi, labi izskatāmies. Mums ir jāuztaisa selfijs šeit, šausmīgajā istabā, kad arī skats... lasīt vairāk
Nebūs taču pārāk briesmīgi, vai ne?
Es sāku raizēties par savu uzvedību Uzbekistānā. Man ik pa laikam gribas kādu piekaut – pamatā taksometra šoferus. Arī šoreiz kadrs, kas ved mūs uz Bukhāras dzelzceļa staciju, pie izkāpšanas izliekas, ka summa, kuru nosaucām, ir nevis no abiem, bet no katra no mums. Lai gan jau tā maksājam viņam tūristu cenu. Ivars samaksā, cik... lasīt vairāk