Nebūs taču pārāk briesmīgi, vai ne?

Es sāku raizēties par savu uzvedību Uzbekistānā. Man ik pa laikam gribas kādu piekaut – pamatā taksometra šoferus. Arī šoreiz kadrs, kas ved mūs uz Bukhāras dzelzceļa staciju, pie izkāpšanas izliekas, ka summa, kuru nosaucām, ir nevis no abiem, bet no katra no mums. Lai gan jau tā maksājam viņam tūristu cenu. Ivars samaksā, cik solījām, un pēc izkāpšanas kārtīgi izlamā šoferi. Fū, ne es vienīgā.

Mūsu vilciens jau gaida un, nopirkuši ceļam ūdeni un našķus, kāpjam savā kupejā. Priekšā jau sēž divi uzbeku vīri labākajos gados – viņiem laimīgā kārtā ir guļvietas augšējā plauktā, mums ir apakšējās kušetes. Sagaidām, kad vilciens sāk kustēties, saņemam no pavadoņa gultasveļu (sega nepienākas) un lēnām riktējamies uz naktsguļu. “Ei, sestra, kas tev tas tāds?”, kupejas biedrs jautā rādot uz guļammaisu. Drusku jau neticās, bet šis apgalvo, ka tādus redzējis vien filmās.

Kad atnāku no vakara tualetes, dzirdu kā Ivars skaidrojas par FAQ – kāpēc mēs savā vecumā neesam precējušies, cik Latvijā vidēji dzimst bērni un arī par guļammaisu šis tiek iztaujāts. Mēs šovakar neesam nekādi izcilie sarunu biedri – es vienkārši jūtos nogurusi, bet Ivars no manis pārņēmis slimošanas stafeti – guļ un krekšķina.

Mēģinām gulēt, bet diezgan nesekmīgi. Ja aiztaisa kupejas durvis, ir nežēlīgi karsti. Ja attaisa – tās grab un kratās – ir ļoti skaļi. Aptuveni reizi stundā vilciens apstājas kādā vietējā Mazpisānu pieturā. Brīdī, kad tu jau laidies snaudā, tad tas atkal sāk kratīties uz priekšu un iemigt tā arī nesanāk. Uz brīdi izslēgties izdodas vien tikai pret rītu. Stundu pirms pienākšanas galamērķī, pavadonis dauzās pie kupejas durvīm, bļauj “Taškent, Taškent” un atņem visiem gultasveļu. Es vēl mēģinu mazliet pasnaust, bet, kad jau redzamas pilsētas celtnes, aizeju līdz tualetei iztīrīt zobus. Pavadonis labi redz, ka esmu tikko iegājusi labierīcībās. Pagaidījis sekundas piecas, šis sit ar dūrēm pret durvīm un atkal bļauj “Taškent, Taškent”. Neraugoties uz to, izdaru, kas jāizdara, un ārā ejot no sirds šo izlamāju – jau top drusku labāk. Vēl var pasūdzēties Ivaram – tad kļūst pavisam labi.

Stacijā sarunājam taksi un braucam pie Ivara drauga Raimonda – lai mazliet atpūstos, nomazgātos, ielūkotos internetā pirms nākamā ceļa posma. Arī šis taksists, ārā kāpjot grib mazliet vairāk, lai gan nemaksājam slikti. Protams, vairāk viņš nedabon, bet tiek pie pāris veltījumiem latviešu valodā. Tad nonākam mazā oāzē – māja ir silta un mājīga, Raimonda sieva mums uzvāra tēju, ieejam tīrā dušā. Mirkli aprunājušies un atguvuši spēkus, dodamies tālāk. Vēl pēdējo reizi paēdam Uzbekistānā – vietā, kur Ivars ieturēja arī savu pirmo maltīti šajā valstī.

Tad lecam taksī un braucam uz vienu no tirgiem, no kura atiet transports uz Tadžikistānas, mūsu nākamās valsts, robežu. Šis taksists gan paprasa godīgu cenu un, paudis mums publisku nosodījumu par neprecēšanos un bērnu neesamību, stāsta savus taksista stāstiņus. Arī vedis jaunus cilvēkus, aptuveni tādus kā mēs, šie teikušies tūristi esam. Un pazaudējuši taksī savas divas pases un CIP aģenta apliecību. Esot caur vēstniecību atdevis. Mēs esam tikai tūristi, tiešām. “Jā, jā – jūs tur aģentūrā labi krieviski runāt iemācījuši”, šis mūs ķircina.

Brīnumainā kārtā uz robežu pēc maza brītiņa dodas autobuss par nieka 5000 somiem. Tas iziet vien 10 minūtes vēlāk nekā bija solīts. Autobuss gan briesmīgi kratās un par spīti negulētajai naktij, nevaram pagulēt. Ar šausmām domājam, kādi būs ceļi Tadžikistānā – droši vien vēl sliktāki. Mums blakus no autobusa grīdas paceļas lūka un grib lidot prom. Ivars šo tur un pasauc autobusa darboni. Tas arī nav uz mutes kritis: “Ai, tur viens pasažieris, kas nav samaksājis brauc, tagad prasās iekšā”. Ivars lietu atrisina, noliekot uz lūkas savu mugursomu.

Pateicamies autobusa šoferim par atvešanu un ejam ar kājām šķērsot robežu. Mums abiem vēl siltā atmiņā Kazahstānas-Uzbekistānas robeža – ar garām rindām, cilvēku pūļiem. Tagad izbrīnīti ieejam postenī, kur bez mums ir vēl pāris vietējie. Mums liek otrreiz aizpildīt izbraukšanas deklarāciju, jo esam nepareizi norādījuši valsti, no kuras ierodamies. Bet tālākais ir ātrs process – neviens pat nepamana, ka man pirmā reģistrācija sākusies vēlāk kā likumā noteikts, un aši knaši tiekam izlaisti no Uzbekistānas.

Uz Tadžikistānas robežas mūs pirmā sveic vista, tad robežsargs laipni pastāsta, kā aizpildāma viņu deklarācija. Ejam cauri vēl trim posteņiem, garām govīm un tītariem, kas omulīgi dzīvojas pa robežas zonu. Tas, ka man vīzā ir ar roku labots datums, par ko es visvairāk uztraucos, nevienu neinteresē. Jau pēc minūtēm desmit iesoļojam Tadžikistānā un Ivaru var apsveikt ar 116 valsti. Par sevi nezinu, es valstis pagaidām nekolekcionēju, varētu būt pa vidu starp 50 un 60.

Pie robežas samainām mazliet naudu un ar prieku atkal turam rokās dažas banknotes, nevis tūkstošu kaudzes. Viens dolārs ir aptuveni piecas Tadžikistānas naudiņas. Sarunājam taksi un braucam uz tuvāko pilsētu, kas atrodas aptuveni 70 km no robežas. Pa ceļam lūdzam uz mirkli piestāt pie kokvilnas lauka – mums tas tomēr ir kas eksotisks. Ivars grib baltās pūkas safotografēt biznesa dēļ – izejviela kā nekā, man vienkārši gribas pačamdīt mīkstos vates kumšķīšus. Vienu nočiepju, protams.

Dēļ nesāpīgās un ātrās robežas šķērsošanas esam pacilātā noskaņojumā un spontāni nolemjam jau šodien braukt tālāk uz kalniem, nevis nakšņot pilsētā. Taksis mūs aizved līdz autoostai, bet tur jau priekšā smalks džips, kas brauc uz Dušanbē un var mūs pa ceļam izmest mazajā kalnu miestiņā Aini. Labi, braucam. Pārāk nekaulējamies, vien sarunājam, ka šoferis mūs nevis izmetīs tumsā ceļa malā, bet palīdzēs atrast viesnīcu.

Pirmais pārsteigums ir kāpjot džipā. Esam pēdējie pasažieri, tāpēc mums tiek vietas pašā aizmugurē, trešajā rindā, kur dažādos leņķos novietoti divi mazi sēdeklīši. Man jau štrunts, bet Ivara garajām kājām te vietas īsti nav. Tad nu sadarbībā ar somām salokāmies deviņos līkumos un atrodam daudzmaz nesāpīgu sēdēšanas iespēju. Ik pa laikam mainām ķermeņu lokalizāciju, lai varētu izturēt garo ceļu. Drusku snauduļojam, drusku vērojam garām slīdošo ainavu. Liels šejienes pārsteigums ir ceļi – tie ir lieliskā stāvoklī, daudz labāki kā iepriekšējās Stānās un arī kā Latvijā. Arī mūsu šoferis ir labs – brauc ātri un droši, bet lieki neriskē. Gan šoferi, gan pasažieri Tadžikistānā izturas daudz klusāk, neklausās skaļu mūziku, nebļaustās, pārlieku neaizraujas ar mūsu iztaujāšanu.

Sāk kļūt arvien kalnaināks (lasi skaistāks). Vienā brīdī es no pārsteiguma iebliežu pusaizmigušajam Ivaram: “Skaties, skaties – sniegs!”. Sākumā tas parādās vien kalna nogāzē, koku ēnā. Bet, tālāk braucot, jau aiz loga slīd teju pilnībā sniega klāti kalni, bet tālākās virsotnes mirdz koši baltas. Riet saule un, par spīti viegli miglainajam laikam, skati ir apbrīnojami. Es smaidu kā sivēns, man viss reāli patīk, Tadžikistāna ir lieliska. Ivars ir mazliet mazāk optimistisks, īpaši pēc īsas piestāšanas un ārā izkāpšanas pauzes – ārā ir ne tikai skaisti, bet arī ļoti auksti. Tomēr šorīt viņš no drauga ir aizņēmies biezo jauku, bet mans ekipējums ir aukstam laikam piemērots, tāpēc spriežam, ka gan jau nenosalsim.

Jau metas tumšs, kad esam sasnieguši Aini miestu, kurā vēlamies nakšņot. Šoferis tur vārdu un, apvaicājies pēc padoma vietējiem, piestāj pie kādas viesnīcas. Tā ir kā izmirusi un drīz top skaidrs arī kāpēc. Šeit prasa 300 somonus (60 dolārus) par ne īpaši labu istabu. “Ir daudz, bet varbūt nokaulēsim”, domāju pie sevis, kamēr Ivars ar viesnīcnieku skatās lētāku istabas variantu. Atgriežoties Ivars saka, ka viņi ir pavisam galvu saspieduši. Viņi izrādās grib 300 no katra, nevis par istabu. Tas nozīmē, ka šitajā nekurienē viņi grib 120 dolārus par istabu. Šoferis un divi busiņa pasažieri mums joprojām asistē un, uzzinājuši cenu, šie piekrīt, ka tik dārgā vietā mums nav ko palikt, brauksim uz citu (otru) viesnīcu.

Atkal tiekam pavadīti līdz viesnīcniekam, kas grib jau salīdzinoši normālu cenu – 45 par istabu. Labi, lai notiek, pateicamies busiņa biedriem un atvadāmies. Kad jau dodam pases, izrādās, ka arī šeit cena ir no deguna. Nu labi, lai būtu. “Klau, nu nebūs taču pārāk briesmīgi?”, Ivars it kā iedrošinājumu meklēdams, it kā mierinādams jautā.

Viesnīcnieks atver istabu un ieslēdz gaismu. Nav briesmīgi. Ir šausmīgi jeb ļoti, ļoti briesmīgi. Pāris padomju stila mēbeles ir pus salauztas, tai skaitā gultas, viss ir neticami netīrs. Mēs saskatāmies un mūsu sejās mijas šausmas ar jautrību. Nē, mēs tiešām neko tādu nebijām gaidījuši. Sapratis, ka īsti mierā ar šo luksusa numuru neesam, vīrs saka, ka par mazliet lielāku cenu viņam esot labāka istaba. Mazliet lielākā cena ir vēl 10 no katra. Labi, lai parāda. Lai to izdarītu, viesnīcnieks aiziet pēc elektriskās spuldzes un ieskrūvē to labākās istabas lampā. Nu, šī istaba ir tikpat briesmīga, tikai gultas nav salauztas. Vēl uzzinām, ka tualete ir ārā. Un dušas te nav vispār. Mēs stāvam istabas vidū un laikam izskatāmies mazliet izmisuši. Labi, saimnieks mums panāk pretī un ļauj palikt labākajā istabā par to pašu naudu, ja pazudīsim rīt agri no rīta un citi darbinieki mūs nepamanīs. Mums nav ne mazākās vēlmes uzturēties šeit ilgāk kā nepieciešams un apsolāmies notīt makšķeres jau septiņos.

“Labi, ejam vismaz paēst, cerams, ka tur būs arī tualete”, Ivars saka. Viesnīcas vīrs mūs aizved uz kādu viegli mistisku ēdinātavu. Vēl diviem ceļā sastaptiem jaunākiem vīriešiem mēs uzdodam jautājumu par internetu, uz ko saņemam noliedzošu atbildi komplektā ar ķiķināšanu. Aizvedis mūs līdz kafejnīcai, viesnīcnieks dodas atpakaļ, bet mēs prasām šejienes saimniekam, kur ir tualete. Viņš izved mūs ārā un rāda kaut kur tālumā. Mēs pa tumsu apstaigājam puskvartālu, bet neko šādam iestādījumam līdzīgu neatrodam. Nošpļaujamies un atrisinām šo jautājumu mazliet nepieklājīgā, bet gluži naturālā veidā. Lai pirms ēšanas nomazgātu rokas, saimnieka mazais dēlēns iznes ārā krūku ar siltu ūdeni un pēc kārtas lej mums uz rokām, eleganti pasniedzot dvieli. Arī vakariņas kopumā nav sliktas un paēduši dodamies atpakaļ uz saviem apartamentiem.

Iepriekš bijām sprieduši par mazajiem gultas dzīvnieciņiem – es biju dzirdējusi, ka tādi mēdz būt jurtās un vilciena naktī man šķita, ka kaut kas naktī pārskrien pār roku. Šīs nakts istabas sakarā Ivars izsaka minējumu, ka tur ir pārāk netīrs un visas utis būs no šausmām aizmukušas. Atgriezušies konstatējam, ka arī elektrības kontakti nedarbojas, bet pēc pasūdzēšanās saimnieks tomēr norauj kādu rubiļņiku un rozetēs parādās dzīvība. Es vēl pirms miega parakstu, Ivars jau taisās uz gulēšanu. Caur logiem zēģelē vējš, istabā ir diezgan auksti. Tad, kad mums šķiet, ka sliktāk vairs nevar būt, gar logu taurēdama nobrauc lielā fūre – galvenais ceļš iet tieši gar mūsu logiem. Tur ir kalns un, lai tajā tiktu augšā, fūres spiestas ar izteiksmīgu skaņu pārslēgt ātrumus. Un fūres šeit brauc bieži. Man uznāk histēriski smiekli par visu mūsu situāciju. Tomēr kopumā mēs tāpat aizejam gulēt nesliktā noskaņojumā. Šī ir viena no tām situācijām, kurā nonākot priecājamies, ka šobrīd ceļojam kopā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s