Place: Ecuador

Peru sākas ar okeānu
„Es neticu, ka tas notiek”, Amaija saka un mēs apskaujamies uz atvadām. Pēc vairāk nekā nedēļas ceļošanas kopā, ir pienācis laiks šķirties. Novēlam viena otrai veiksmi turpmākajā ceļojumā un apsolāmies tikties virtuālajā vidē. Eh, pietrūks man mūžam dzīvespriecīgās ceļabiedrenes ar skaņo balsi. Jā, droši variet sīkāk iepazīties ar Amaijas daiļradi un piedzīvojumiem šeit (https://www.facebook.com/amaiahernandez). Veļu... lasīt vairāk
7 lamas un dzimšanas diena
„Ekvadorā vienmēr jābūt līdzi divām lietām”, saku Amaijai, „pretiedeguma krēmam un lietusmētelim”. Mēs dzeram kafiju pirms došanās pārgājienā pa Cajas nacionālo parku un es cītīgi iesmērējos ar krēmu. Saule šeit ir patiešām nikna – pirmajās ceļojuma dienās pastaigājos bez galvassegas, tagad man matus rotā ādas plēksnes, kas nāk nost no „celiņa” – mataino daļu ar... lasīt vairāk
Ingapircas drupās
Jau astoņos no rīta sēžam autobusā un Ingapircu – lielākajām inku atstātajām drupām Ekvadorā. Vienīgā celtne, kas daļēji saglabājusies, ir elipses veida Saules templis, celts no iezaļganiem akmeņiem. Vēl krietni pirms inkiem te plosījušies canari ļaudis, tāpēc te īsti nav saprotams – kuras ir canari, kuras inku izdarības. Bet katrā ziņā komplekss kādreiz bijis varens,... lasīt vairāk
Plāni mainās
Šis teiciens, līdztekus “kāpēc ne” un „tā bija/būs laba pieredze”, kļuvis par manu un Amaijas ceļojuma folkloru. Pirms dažām dienām es biju tā, kas lasīja lekciju Amaijai par to, ka izvēles iespējas – tas vienmēr ir labi. Tagad viņa man to zobodamās atgādina, jo es nevaru izlemt – vai tālāk doties pa iepriekš iecerēto maršrutu... lasīt vairāk
Atelpa un festivāls
Vienmēr, kad man ir nepadarīti rakstu darbi, jūtos mazliet nekomfortabli. Tā ir arī tagad, tāpēc pirmo dienas daļu pavadu rakstot un sūtot e-pastus. Ir arī sajūta, ka pēdējās dienas bijušas tik intensīvas un iespaidiem bagātas, ka gribas atvilkt elpu. Esmu pabeigusi ierakstu un dodos uz pilsētu to augšupielādēt, jo hosteļa internets šodien niķojas. Apdarījusi darāmo,... lasīt vairāk
Vilciens, kas iet velnam gar degunu
Šodien būs vilciena diena. Atvadījušās no mīlīgās, vulkāniem apjoztās Riobambas, sēžamies autobusā uz Alausi – pilsētu, no kurienes var izbraukt ar vēsturisku vilcienu. Andu kalnu sarežģītā topogrāfija, darbaspēka trūkums un lietainie apstākļi, kas izraisa nogruvumus un veicina tropisko slimību izplatību, ir galvenie iemesli, kāpēc šis tiek dēvēts par „grūtāko vilciena maršrutu pasaulē”. Kādā no Alausi... lasīt vairāk
Tuvāk saulei
Amaija šorīt ir piecēlusies agrāk par mani un, atgriežoties no dzelzceļa stacijas, paziņo: „Plāni mainās. Šodien mēs nevaram braukt ar vilcienu, rezervēju biļetes rītdienai.” Labi, tad šodien dosimies apciemot Chimborazo vulkānu – dēļ savas atrašanās tik tuvu ekvatoram, tā virsotne ir augstākais punkts uz zemeslodes no zemes centra, tātad vieta vistuvāk saulei. Tam par godu... lasīt vairāk
Īsas pārdomas pēc pirmajām 10 dienām
Pirms ķeros pie ikdienas ierastā atstāstījuma, nelielas pārdomas pēc pirmajām desmit Ekvadorā (un šajā ceļojumā) pavadītajām dienām. Pagaidām man viss reāli patīk – galvenās bažas par to, ka Dienvidamerikā man iedos pa ķobi pirmajās 24 stundās, nav piepildījušās un, lai arī šeit ir jāpiesargās vairāk kā dažās citās pasaules vietās, kopējā drošības situācija vismaz pagaidām... lasīt vairāk
Mīkla, pelde un Riobamba
No rīta visi šejienes iemītnieki apzinīgi sēž uz paklājiņiem – diena šeit sākas ar jogas nodarbību. Iedziedamies, tad skolotājs liek ieņemt dažādas pozas. Man visi vingrinājumi šķiet ļoti viegli. Ir tik grūti (ok, neiespējami) nesalīdzināt šobrīd notiekošo ar Kundalini jogu. Daži vingrinājumi – taurenis, kaķis-govs un vēl daži ir tādi paši, pārējais gan notiek citādāk.... lasīt vairāk