Joga un cepti kartupeļi

Īsi pēc ierašanās Kito nosūtīju ziņu vietējai Kundalini jogas kopienai, bet tā arī neesmu saņēmusi atbildi. Apskatos, ka šie šo ziņu pat vēl nav izlasījuši. Toties ieskatoties gūgles plašumos, šī kā pirmo iespēju piedāvā jogas centru pāris kvartālus no manas šī brīža dzīvesvietas, tas, savukārt, nozīmē, ka no rīta varēšu apmeklēt nodarbību.

Ieturējusi klasiskas ekvadoriālās brokastis (ceptus dažādas gatavības banānus, precīzāk izsakoties, „platanos”), dodos jogas centra virzienā. Tur priekšā jau divas sievietes baltā – skolotāja un vēl viena dalībniece. Nolieku mugursomu nelielā istabā un aplūkoju tik pazīstamos jogas materiālus – Master touch spāniski, citas grāmatas un diskus. Īpaši nopriecājos, ieraugot Mirabai Ceibas mūziku un saku skolotājai, ka viņa šovasar sabija arī pie mums Latvijā. Jā, arī Ekvadorā viņa esot viesojusies.

Tad nu ejam uz tepiķīšiem un sākas nodarbība. Šķiet, ka skolotāja speciāli izvēlējusies kriju, kurā apvienoti visi vingrojumi, kurus nevaru izpildīt. Bet cenšos no sirds un atgādinu, ka joga ir sacensība ar sevi, nevis citiem. Kad skolotāja relaksācijā uzliek lēnu „ek ong kar” melodiju, kuru esmu dzirdējusi no pirmajām jogas dienām, sajūtos kā jogas bērnībā. Pēc tam seko īsa un pazīstama meditācija. Šeit, uz jogas paklājiņa, ir pilnībā pazudusi telpas sajūta – es varētu atrasties Latvijā, Spānijā, Austrālijā vai Ekvadorā, nekāda starpība. Esmu mājās.

Pēc jogas nodarbības izmetu mazu lociņu viena slēpņa virzienā. Tomēr nonākusi pie koordinātām, konstatēju, ka slēpnis, visticamāk, slēpjas velo trenažierī, ko šobrīd sparīgi min kāda dāma. Atkal nekā. Dodos mājās, mazliet parakstu, sakravājos un pateicos šai vietai par jauko uzņemšanu.

Šodien gribu tikt uz pilsētu Latacumba – uz turieni atiet autobusi no Qitumbe (vai kā tamlīdzīgi) termināla. Esmu jau noskaņojusies uz taksi, vien gribu noskaidrot, kurā virzienā man šo vajadzētu ķert. Tomēr garāmgājēji mani pārliecina, ka ar trolejbusu būšot ātrāk – sabiedriskajam transportam šeit ir atsevišķas joslas, tā saucamie koridori. Man pat mistiskā kārtā izdodas gan īsto trolejbusu noķert, gan vēl pareizā vietā pārsēsties un, pēc vairāk kā stundas brauciena, esmu nonākusi pareizajā terminālī. Droši vien tikko ietaupīju kādus 10 dolārus, tas labi.

Autoostā nopērku biļeti uz Latacumbu, autobuss drīz dodas ceļā un pēc pusotras stundas esam klāt. Tomēr vēl ir relatīvi agrs un nolemju jau šodien doties tālāk – ja paveiksies, varbūt pat nonākt Quilotoa ezera krastā, kas ir viens no manis nolūkotajiem apskates objektiem. Pēc divdesmit minūtēm iet autobuss uz ciematu, kas atrodas vistuvāk ezeram, vamos! Autobuss ir pilns, man blakus sēž ļoti neskaidrā spāņu valodā runātīgs onka, kas drīz vien aizmieg un papildina skanošos latino ritmus ar pamatīgiem krācieniem. Ainava aiz loga ir pavisam citādāka, nekā redzēju ceļā uz Mindo. Faktiski ir tikai ar zāli apauguši kalni – nekādu koku vai krūmu. Laikam esam diezgan augstu, par to liecina arī mākoņu vāli. Jau sāk krēslot un nu jau ir grūti atšķirt – kurš kalns, kurš mākonis.

Drīz iestājas pamatīga tumsa. Braucu un domāju, kur šonakt gulēšu. Kārtējā situācija, kad ir gandrīz vai tīkama neziņa. Vienīgi ceru, ka ciemats, uz kuru braucu, būs kas vairāk par trim mājām. Jā, ir kādas piecas, izkāpjot konstatēju (labi, pārspīlēju). Nekādus autobusus tuvumā nemana, bet auto, kas tēlo taksi, gan. Taksists, protams, piedāvā mani aizvest līdz ezeram, esmu dzirdējusi, ka tur ir palikšanas vietas. „Cik?”, bažīgi prasu. 6 dolāri. Aiz priekiem pat nekaulējos. Braucam!

Taksists mani izlaiž pāris gaišu namiņu tuvumā – te varēšot pārnakšņot. Gaisma ir, bet cilvēku nav. Eju uz blakus esošu mazu ēstuvīti un prasu, kur te var pārnakšņot. Lai es nākot līdzi, parādīšot. Mani aizved uz salīdzinoši glaunu viesnīcu – istabiņa te maksā 10 dolārus, bet ēdiens – 15. Paldies, man tikai istabiņu. Nolieku somu un aizeju uz ēstuvīti, kur prasīju ceļu – pierijos uz nakti ceptus kartupeļus, toties par 1 dolāru.

Viesnīcā vēl pasēžu foajē kopā ar vietējo ģimeni – šeit kuras krāsniņa, no kuras nāk tīkams siltums. Istabiņa ir pavēsa – gulēšanai būs laba, bet vakarēšanai prasās ko omulīgāku. Interneta te, protams, nav – var atvilkt elpu no civilizācijas.

PIRMAIS. Joga otrā pasaules malā!

4. diena, 2014. gada 7. novembris