Pirmā „izsolītā” diena, lagūna un melnā mamma

Esmu uz ielas pirms septiņiem rītā, bet saule, diemžēl, bijusi čaklāka un jau pakāpusies krietnu gabaliņu virs horizonta. Esmu uzvilkusi visas garās drēbes, kas man ir līdzi, un jūtos saģērbusies atbilstoši situācijai. Zāle ir viegli balta, koka soliņu virsmas norasojušas. Nebrīnītos, ja naktī būtu bijis zem nulles – GPS vēsta, ka atkal esmu gandrīz 4000 metru augstumā virs jūras līmeņa.

Dodos apciemot Quilotoa lagūnu un ilgi nav jāiet – pēc dažiem simtiem metru tālu lejā var aplūkot kalnu ielenkto ūdens virsmu. Ja jau tāds gabals braukts, jānokāpj lejā un jāpačamda ūdens. Ejot sāk kļūt silti, sāku lēnām atbrīvoties no savām sīpolmizām. Esmu pats pirmais lagūnas viesis, varu izbaudīt rītu un klusumu, kuru traucē vien putnu ālēšanās – to te ir bez sava gala, putnu mīļotājiem šeit būtu īsta paradīze.

Vēl šodiena ir īpaša ar pirmo dienas veltījumu kādam cilvēkam. Tā ir Daiga no Madonas – cilvēks, kuru es nepazīstu un man īstenībā ir milzīgs prieks, ka “20 eiro idejai” ir atsaukušie ne tikai mani draugi un paziņas, bet arī cilvēki, kurus visprecīzāk būtu dēvēt par maniem lasītājiem. (Paldies visiem, šeit arī jaunā sadaļā: http://kamzolis.com/tava-diena/ – laipni lūgti izvēlēties savu dienu!). Daigas lūgums bija nofočēties augstā vietā (uf, ceru, ka 4000 metri būs gana) ar kādu plakātu. Tā kā tā saturs, manuprāt, ir gana privāts, tad lai tas paliek starp mani, Daigu un vēstījuma saņēmēju. Ceru, ka būs kā tu, Daiga, rakstīji un – paldies!

Lejā nonākt ir viena lieta, augšā – pavisam cita. Atkal jau cīnos par katru soli, bet galvenais, ka augšā tieku. Pulkstenis jau tuvojas vienpadsmitiem un man nez kāpēc atkal gribas ēst. Iešļūcu vienā krodziņā – brokastis jau garām, bet pusdienas vēl nav gatavas. Man izdodas sarunāt visai dīvainu maltīti – zaļās pupas, siera gabalu un kukurūzas vālīti. Garšo jocīgi, bet vēderam mute ciet.

Aši paķeru savas mantas no viesnīcas un nostājos uz ceļa – gan jau kāds transports kursēs uz ciematu. Jau pirmais džips ir gatavs aizvizināt mani par 2 dolāriem – dienā viss ir lētāks. Vēl 2 dolāri jāvelta autobusam uz Latacungu, kur šonakt palikšu pa nakti. Šodien pilsētā ir svētki – Mama Negra festivals. Daudzas ielas ir slēgtas, bet viesnīcas – pilnas. Pirmo pieejamo numuru man izdodas atrast par 50 dolāriem, bet bez kautrēšanās saku, ka man tas ir krietni par dārgu. Lai es aizejot uz hosteli. Tajā pilnīgi visas vietas ir aizņemtas un viņi lepni paziņo, ka ir vienīgais hostelis pilsētā. Joder. Labi, apprasos vēl pēc kādas viesnīcas atrašanās vietas un, nonākusi tajā, apskatu brīvu numuru par 20 dolāriem. Tas gan man nepatīk, arī internets līdz istabai nevelk. Saku saimniekam, ka vēl mazliet palūkošos apkārt. Tomēr, apgājusi ap vairākiem kvartāliem, nevienu viesnīcu neredzu un jau lēnām samierinos, ka gulēšu noskatītajā numurā. Kad jau esmu pietuvojusies zināmajai viesnīcai, ieraugu ap stūri vēl vienu. Pa gabalu izskatās glauna, bet apjautāties jau neko nemaksā. Tavu brīnumu – numuriņi ir un koloniālajā daļā (otra ir modernā daļa) tie maksā 16, 80 USD. Apskatu istabu un uzreiz piekrītu. Nav nekāds prezidenta apartaments, istabai ir sava smaciņa, bet visādi citādi – nekāda vaina.

Apkopusi sevi un interneta āres, dodos ielās. Cilvēku daudzums liecina, ka te kaut kas notiek, bet nav īsti saprotams, kur un kas. Nonākot uz kādas no centrālajām ielām, nešaubīgi var saprast, ka te kaut kas ir jau noticis. Ielas klāj veselu un saplēstu pudeļu kārta, ēdiena atliekas, platsmasa un citi atkritumi. Pa vidu visam slāj arī ļautiņi, daži no viņiem īpaši labilā stāvoklī. Štrunts par svētkiem, ēst gribas. Nolemju nesmādēt īstu street food un ēdu to pašu, ko visi pārējie izsalkušie svētku dalībnieki – ceptu katrupeļu putru ar olu un pāris desas šķēlītēm. Pēc ieturēšanās esmu gatava vēl vienam svētku pameklēšanas raundam. Jautrākā ballīte, kuru izdodas atrast, izskatās šādi.

Nez kāpēc man nav vēlēšanās piebiedroties un turpinu klaiņot pa pilsētu. Beidzot tomēr nonāku laukumā, kur izskatās pēc notikumu epicentra. Iet vaļā tirgus, ēšana, muzicēšana. Nav slikti, bet man kaut kā šovakar nav īpaša noskaņojuma ballēties. Precīzāk sakot, nav noskaņojuma ballēties vienai. Šis ir tāds brīdis, kad man pietrūkst “ivarveidīgs” ceļabiedrs, ar kuru kopā pajālēties. Droši vien, ka, ja ļoti pacenstos, varētu iepazīties, bet kaut kā negribas pacensties. Mierinājumam nopērku kilogramu zemeņu par veselu dolāru un dodos uz numuriņu izklaidēties interneta sabiedrībā.

PIRMAIS. Pirmā diena, kurā tiek realizēta “20 eiro” ideja!

5. diena, 2014. gada 8. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 4 USD
Pilsētas transports
Proviants 6,80 USD
Naktsmītnes 16,80 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 27, 60 USD
Ceļojuma bilance – 30, 20 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s