Vulkāniskie ceļabiedri

Stāsti

Man ir sajūta, ka esam pabraukuši garām Kotapaksi vulkānam. Sāku klapēt pa stiklu, aiz kura sēd šoferis un konduktors, norobežoti no pārējiem pasažieriem. Ieraugot mani, konduktora sejā pavīd tāda „ai, fāk” izteiksme, ko papildina žests, piesitot plaukstu pie pieres. Viņš pat varētu neko neteikt, man tāpat viss ir skaidrs – jauneklis aizmirsis apstādināt autobusu un izlaist mani pie ceļa, kas ved uz vulkānu. Tad nu viņi izsēdina mani tepat uz šosejas, pie autoceļa maksas barjerām. Tur dežūrējošais policists, sapratis manu bēdu, palīdz apstādināt autobusu atpakaļvirzienā. Nekur tu nemuksi no manis, sniegotais milzi.

Šoreiz pat neeju apsēsties, vēl ik pa laikam uzmācos konduktoram ar precizējošiem jautājumiem – „vai šis gadījumā nav īstais ceļš? Un šis?”. Tomēr tie ceļi, ka man iepriekš bija šķituši aizdomīgi, nav īstie. Autobuss apstājas pie viadukta un konduktors rāda, ka man jāiet pāri tiltam – tur vedot ceļš uz vulkānu. Nu labi, uzmetu somu plecos un kāpju uz tilta. Redzu, ka otrpus ceļam no autobusa izkāpj vēl trīs personas, kas izskatās pēc ārzemniekiem. Hmm, varbūt varēsim kopā meklēt transportu uz vulkānu.

„Jūs droši vien arī vēlaties aplūkot vulkānu”, uzrunāju viņus pirmā. „Jā, mēs arī cenšamies šo vietu apskatīt pēc iespējas „budžetīgāk”. Mēs varētu dalīt transportu”, viņi man paši piedāvā. Aizejam līdz vietai, kur gozējas pāris bodītes un vaicājam pēc transporta. Viens sievišķis mums paziņo, ka nav problēmu – to varot sarunāt, bet jāmaksā būšot 30 dolārus no galviņas. Kas viņi galīgi saspiedušies? Esam vienisprātis, ka tik daudz mēs neesam gatavi maksāt. Taksis Latacungā uz visu dienu maksā 40 dolārus, bet pilna servisa ekskursija no šīs pašas vietas – 30 dolārus.

Jā, bet, pirms turpinām notikumu attīstību, iepazīstamies. Esam starptautiska sabiedrība. Vācija, Dānija un Bolīvija. Ulrika, Kristīne, Nelsons. Un Latvija. Es. Visi trīs dzīvo šeit Ekvadorā un ir transcendentālās meditācijas skolotāji. Ulrika ir visaktīvākā – viņa vienmēr atrodot īpašus kontaktus un izdevīgus darījumus. Arī šoreiz Ulrika uzņemas situācijas risināšanas iniciatīvu – sākumā viņa sazvana paziņu un grib sarunāt taksi no Latacungas. Diemžēl pazīstamais taksists aizbraucis visai tālu pavisam citā virzienā. Ulrika, ieraudzījusi stāvam kādu pikapu, pieiet pie tā un sāk šoferim skaidrot, ka mums vajadzīgs transports, esam gatavi pa visiem maksāt 40 dolārus (kas šeit ir gana laba nauda), vai viņš nebūtu gatavs mūs aizvest. Šoferis ir gatavs un mēs visi saklūpam piekabē.

Nezin kāpēc, bet braukšanas piekabēs mani vienmēr nereāli sajūsmina – smaidu pa visu seju un saku paldies autobusam, kas mani pirmīt aizveda garām. Izskatās arī, ka manas vakardienas lūgšanas pēc sabiedrības ir uzklausītas – visi trīs ļautiņi ir brīnišķīgi ceļabiedri. Abas sievietes runā gan spāniski, gan angliski, vīrietis gan tikai spāniski – bet saprotamies ļoti labi.

Lai tiktu pie vulkāna visiem jāpiereģistrējas, ko mēs arī godīgi izdarām, toties ieejas maksas nav vispār. Nu jau tuvojamies sniega klātajam milzu vulkānam un skati top aizvien elpu aizraujošāki. Priecājamies, ka sēžam atklātā telpā un varam bildēt cik gribas. To arī darām – bildējam kalnu, ceļu, viens otru. Un visu laiku atrodam par ko smieties. Lie-lis-ki!

Auto mūs uzved līdz stāvvietai pie kalna un sarunājam pēc stundas pastaigas satikties tepat. Nelsons uzskrien kalnā kā briedis – priekš bolīvieša 4000 metri virs jūras līmeņa ir tīrā ikdiena. Kristīne ar Ulriku lēnām klunkurē augšup, es ar visu savu iedzīvi mugursomā velkos nopakaļus. Toties uzstādu jaunu personisko augstuma rekordu – 4500 metrus. Sabildējuši apkārtējo daili un viens otru, dodamies lejā. Tur, gaidot Nelsonu, kas vēl spriņģo pa kalnu, ieturam vieglu maltīti – man nav līdzi ēdiens, tāpēc uzskatu par piemērotu momentu tikt vaļā no vienas Laimas šokolādes tāfelītes. Soma būs par 100 gramiem vieglāka.

Sagaidījuši Nelsonu, laižam lejup. Kaut kur tālumā ducina pērkons, bet mēs to īpaši personiski neuztveram. Tomēr, kad sāk krist pirmās lāses, saprotam, ka nekur nespruksim. Mans pančo noder kā pārsegs mums visiem četriem, Kristīne mani paslēpj aiz sava lietussarga, bet Ulrika ar Nelsonu, ietuntulējušies šallēs un cepurēs, braši uzņem visu, kas nāk no debesīm. Un ir, ko turēt. Sākumā tas ir tikai lietus, bet pēc brīža pār mums sāk birt pamatīgi krusas graudi. No mēteļa un lietussarga ūdens lēnām ietek kravas kastē un drīz jau jūtu, ka sēžu kārtīgā peļķē. Tomēr apstākļi nespēj sabojāt mūsu priecīgo noskaņojumu, toties vēl vairāk saliedē (visās nozīmēs) tikko sākušos draudzību.

Tikuši galā, izkāpjam no pikapa, un šoferis, ieraugot mūsu izskatu, nevar atturēties no mūsu nofotografēšanas. Pateikušies par vedumu, dodamies uz blakus esošo kafejnīcu iedzert ko karstu un mazliet apžūt. Dažreiz tomēr ir labi, ka visa iedzīve ir līdzi – es varu pārģērbties sausās drēbēs, ko arī daru.

Padzēruši karstu kafiju (es) un karstu šokolādi (pārējie) un ieēduši pa maizītei, esam gatavi ķert autobusu uz pilsētu. Esmu šovakar uzaicināta palikt pie Ulrikas un Nelsona (Kristīne dzīvo citur) un, protams, esmu ar milzīgu prieku pieņēmusi šo uzaicinājumu. Mēs dodamies uz nelielu miestu Puhili, kas atrodas divdesmit minūšu braucienā no Latacungas.

Skolotāju mājvieta ir omulīgs koka namiņš. Ulrika man izbrīvē gultas vietu savā istabā un, lai arī piedāvāju gulēt guļammaisā, tieku pie svaigi uzklātas gultas. Vaicāju, vai Ulrikai nebūs iebildumu, ja izmazgāšu savas pusslapjās drēbes. Viņai nav iebildumu, toties ir veļasmašīna. Izmantojot šādu iespēju, izrevidēju drēbju krājumus un atlasu visu, kas ir netīrs vai tuvojas šai stadijai.

Nelsons aiziet iepirkties vakariņām, bet Ulrika saka, ka viņa pazudīs uz brīdi – jāizpilda vakara meditācija. Es nu atkal esmu bezgala priecīga – jo varēšu netraucēti un no apkārtējiem izprasti izpildīt arī savu meditāciju. Tā nu mēs katra savā istabā padarbojamies. Pēc tam es ķeros pie šī ieraksta, bet Ulrika – pie vakariņām. Nu jau smaržo dikti labi un Ulrika sauc vakariņās. Tad nu lieku punktu. Punkts.

PIRMAIS. Pirmie īsti foršie šie ceļojuma ceļabiedri!

6. diena, 2014. gada 9. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 12, 80 USD
Pilsētas transports
Proviants 6 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 18 ,80 USD
Ceļojuma bilance – 24 USD

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.