Place: Paraguay

30 stundās uz Bolīviju
Tikko esmu ielikusi iepriekšējo ierakstu internetā un apdomāju, vai man ir laiks vēl viena publicēšanai, kad pēkšņi apjaušu, ka ir vēl kāds iemesls pasteigties – sāk kļūt tumšs. Ai, gan jau Bolīvijā paspēšu. Veļu plecos somu un dodos atvadīties. Iesākumā samīļoju suņus, tad atvados no Maikla, Nikolas un Žaklīnas, kura man uzdāvina ļoti skaistu atslēgu... lasīt vairāk
Brāļi krokodili un sapņu ķērājs
Tā pagāja mēneši, gadi. Labi, tā pagāja četras dienas – cītīgi strādājot un mazliet rakstot. Esmu tikusi galā ar savu kolonniņu mūri un vēl vienu sienu, bija brīži, kad šo procesu teju iemīļoju, bet bija arī tādi, kad atkal biju Bubo bubo. Ar visu suņu mammu Tigu esmu sadraudzējusies vēl ciešāk, esam kopā mierinājušās pērkona... lasīt vairāk
Kākupes jaunava, riepas un zirnekļu sedziņas
Apdaru jogas, rakstīšanas un pāris „zemes” darbus, tad laižu dzīvē. Aizeju līdz šosejai, viens autobuss mani aizvizina līdz krustojumam, otrs nogādā blakus pilsētiņā Kākupe (Caacupe) – nezinu, kā lai latvisko, lai neizklausās mazliet nepiedienīgi. Šī pilsēta slavena ar Romas katoļu baziliku un Kākupes jaunavas statueti, kas esot brīnumainā kārtā izglābusies no plūdiem un kurai tiek... lasīt vairāk
Rakstura audzināšana
Nikola ar Maiklu mirkli strīdas, cikos man rīt vajadzētu celties. Maikls sākumā saka, ka piecos un tad sāk smieties, fū, bet drīz seko ar nopietnu seju teiktais – sešos. „Ai, nu beidz, sešos vēl ir tumšs”, iebilst Nikola, „Pusseptiņos būs ok”. „Nē, es taču ceļos sešos, ir gaišs”, Maikls oponē un tā nu paliek, ka... lasīt vairāk
Vācieši tirdziņā un vardes
Ja vācieši saka, ka izbrauksim 6:30, tas nozīmē, ka 6:25 viņi mīņājās pie mašīnas un ir gatavi doties ceļā. Es arī esmu pusgatava un žāvādamās ierūmējos džipā starp mērču kastēm, ledusskapjiem un dzērienu bunduļiem. Līdz San Bernardino pilsētas centram, kur kā katru sestdienu notiek tirdziņš, ir nepilnu desmit minūšu brauciens. Labā laikā tirgus notiek parkā,... lasīt vairāk
Verdzene Izaura
– „Cikos jūs parasti no rītiem ceļaties?”, neko ļaunu nenojauzdama, prasu Nikolai. – „Sešos”, saka Nikola un es gaidu, kad viņa sāks smieties un teikt, ka tas ir baigais joks. Viņa nesmejas. Un tad pārlabo pati sevi: „Nē, patiesībā biežāk… piecos”. – „Jūs taču nedomājat, ka man arī jāceļas piecos vai sešos”, knapi apvaldu mēli.... lasīt vairāk
3 valodas un 11 suņi
„Ej, celies augšā, brokastis dod vēl tikai desmit minūtes”, es vēl vārtos pa gultu, bet Marjolena jau pabijusi dušā. Paburkšķu, ka tās pāris baltmaizes šķēles ar ievārījumu nav vārda „brokastis” cienīgas, tomēr slejos augšā. „Ei, tā tomēr ir pārtika, ja”, Marjoleina mani apsauc, jo arī viņa ceļo ar pieticīgu budžetu un pagaidām ir ceļotājas –... lasīt vairāk
Pipsis. Pušpa. Pārpratums.
Dienasgaismā Asunsjona izskatās nedaudz priecīgāka vieta (ar uzsvaru uz vārdu „nedaudz”). Ielas ir visai netīras, ēkas vai nu pompozi cēlas un karogos ievīstītas, vai arī galīgi nošņurkušas. Nekas neparasts nav trotuāra vidū nobērta smilšu vai ķieģeļu čupa, ietves bieži tiek izmantotas dažādiem citiem mērķiem, tāpēc kājāmgājēji var pārvietoties gar ielas malu. Autobraucējiem šeit ir priekšroka... lasīt vairāk
Ceļš un laiks
„Vāciešiem nav ne jausmas, ko nozīmē sačukstēties”, no rīta šķendējas mana istabas biedrene Marjoleina. Kad jau bijām aizgājušas gulēt, istabiņā ievēlās divi vācu kungi, ieslēdza lielo gaismu un iekārtodamies pilnā balsī apsprieda dzīves jēgu. Es visu atceros pusmiegā, jo garā diena bija mani pietiekami nogurdinājusi, bet Marjoleina nav varējusi aizmigt vēl kādu brīdi. Viņa šodien... lasīt vairāk
Starp pilnmēnesi un Orionu
Šodien esmu iecerējusi apskatīt trešās jezuītu misijas drupas. Lai gan tās atrodas mazliet tālāk, objekts ir viens, tāpēc no rīta puses īpaši nesteidzos. Atkal rakstu un sekoju līdzi hokejam – video joprojām neizdodas redzēt, bet šoreiz tieku vismaz līdz skaņai. Pēc šejienes laika ap 12 zviedri ir mūs kārtīgi pievarējuši un es mierīgu sirdi varu... lasīt vairāk