No rīta steidzam apdarīt saimniecības un interneta darbus, līdz pie hosteļa durvīm puiši pieripina sudrabotu busiņu. Tā kā esam pieci cilvēki un lērums somas, esam izvēlējušies īrēt septiņvietīgu auto. Mēs ar Džeimiju ieņemam aizmugurējo sēdekli, pa vidu sēd Brendons ar somām, stūrmaņa lomā šodien ir Karims, bet galvenajā – šofera krēslā, sēž Rafaēls, viņam no mums visiem ir vislielākā braukšanas pieredze, savulaik tirgojis mašīnas.
Izbraucam no Colonia un ziņkārīgi lūkojamies apkārt. Spriežam, ka mums nav ne mazākā priekšstata, kā vajadzētu izskatīties Urugvajai. Ceļš ir diezgan labas kvalitātes, gar logiem slīdošā ainava ir diezgan līdzīga Latvijai – daudz lauku un pļavu, tajos ganās aitas, govis un zirgi, vietumis parādās koki un krūmi. Labi, koki nelīdzinās Latvijai, te aug pamatā palmas un eikalipti.
Pusdienlaikā piestājam nelielā pilsētiņā Carmelo – apēdam pa vietējam hamburgerveidīgam čivito, izstaigājam centrālo laukumu, iedraudzējamies ar melnu suni un braucam tālāk. Diena ir pelēka un lietaina, ainava diezgan vienmuļa – nevarētu teikt, ka pagaidām mēs būtu Urugvajas pārņemti. Pēcpusdienā ierodamies pilsētā Mercedes, tā ir salīdzinoši lielāka un salīdzinoši glītāka – pāris stundas veltām centra apskatei. Šeit ir arī veikali un iespēja atjaunot somas saturu, ja ir tāda nepieciešamība. Karims prasa, vai manā iepirkumu sarakstā ir kāda lieta. Atbildu, ka nekas akūti svarīgs, bet apsveru garderobes atjaunošanu, jo pāris krekliņi, valkāti diendienā, ir visai bēdīgā stāvoklī, kā arī gribu iegādāties saliekamo nazi, diezgan bieži esmu izjutusi vajadzību pēc tāda – līdz šim gan ir bijusi iespēja to aizņemties, bet ne jau vienmēr tā būs. Aha, konstatē Karims.
Nakšņot esam nolēmuši netālajā pilsētā Fray Bentos, tomēr pieejamās viesnīcas ir dārgas un ne visai omulīgas, tāpēc aizbraucam līdz netālam pludmales rajonam. Lai atrastu palikšanu ārpus sezonas tukšajā vietā, metam apļu apļus un gandrīz jau esam gatavi padoties un atgriezties pilsētā, kad ieraugām ceļa malā glītu namiņu. Tas ir vaļā un gatavs mūs izguldīt.
Nolikuši somas, braucam atpakaļ uz pilsētu un dodamies vakariņot uz vietu, ko mums ieteica kā labāko pilsētā. Un tā ir lieliska – pasūtām visi kopā grila pannu. Kad mums to atnes, noelšamies – maltīte izskatās lieliski. Tur ir ne tikai gaļa, bet arī dažādi subprodukti un desu veidi, tai skaitā mums tik pazīstamā asinsdesa. Man gan mūsējā iet pie dūšas labāk, bet arī šai nav ne vainas.
Pieēdušies kā bumbas, dodamies atpakaļ uz viesnīcu vakarēt. Esam vienīgie apmeklētāji un visas viesnīcas telpas ir mūsu rīcībā – ieņemam augšstāvu, kas kalpo kā ēdamzāle brīžos, kad šeit uzturas vairāk cilvēku. Karims mums iemāca vairākas kāršu spēles – citās galvenais ir ātra reakcija, citās jāliek lietā prāts. Izsmējušies, dodamies uz istabiņām. Karims aiziet līdz mašīnai un atgriežas ar mazu Šveices armijas nazīti un sniedz to man. „Ņem, es tāpat to nelietoju”, viņš saka. ‘Karim, tiešām?”, esmu pārsteigta, nazis ir perfekts – mazs, viegls, ar dažiem nepieciešamākajiem rīkiem. „Ergh, protams”, viņš nomurmina. Paldies.
Vakara izskaņā, joprojām būdami Antarktīdas varā, nokristām mūsu sudraboto busiņu par Aisbergu. Paši izvēlamies sev līdzīgāko pingvīna sugu – Džeimija ir džentū pingvīns, Karims – Adeles, Rafaēls – zeltcekula, Brendons – klinšu, es piesakos būt par zodasiksnas pingvīnu, vēsākā laikā vienmēr staigāju ar savu iemīļoto rūtaino lakatu ap kaklu. Tādi nu mēs esam – pieci pingvīni, kas ceļo pa Urugvaju uz Aisberga.
25. marts, 141. ceļojuma diena
