Urugvajas ceļojums sākas ar iesprūšanu liftā

Stāsti

Dienu pirms aizbraukšanas uz Urugvaju, trīs Čārlija kaķi beidzot ir pieņēmuši mani par savējo. Nāk ciemos, mēs kopā šķirojam pingvīnbildes un kravājamies Urugvajas braucienam.

Otrdienas rītā, precīza kā pulkstenis ierodos Džeimijas, Brendona, Karima un Rafaēla īrētajā dzīvoklī. Mani kuģa biedri ir sapakojušies – esam gatavi doties ceļojumā uz Urugvaju. Ar pirmo liftu lejā dodas Karims ar Rafalēlu, mēs ar Džeimiju un Brendonu iekāpjam nākamajā. Kaut kur pa vidu ceturtajam un trešajam stāvam mēs.. iesprūstam. Spiežam visas iespējamās pogas, klapējam pa durvīm, nekādas reakcijas. „Ayuda, ayuda!”, Brendons noaurojas savā basā, cerot, ka kāds mūs sadzirdēs. Tā jau viss būtu labi, bet punkts viens – mēs varam nokavēt prāmi, punkts divi – liftā ir drausmīgi karsti un lēnām sāk trūkt skābeklis. Beidzot tomēr lejas apsargs mūs sadzird un cenšas atvērt durvis no ārpuses. Brendons to pašu dara no iekšpuses un, mazliet pabojājot inventāru, pēc minūtēm piecām puišiem izdodas atlauzt durvis. Šķirba ir pietiekami liela, lai mēs izlīstu ārā kopā ar visām lielajām somām.

Ceļu turpinām lejup pa kāpnēm un, izejot pa ārdurvīm, atrodam Karimu un Rafaēlu mierīgi gremojam brokastu sviestmaizes un dzeram kafiju. Mēs klūpam virsū, kāpēc šie nav nākuši mūs glābt. „Ā, mēs domājām, ka varbūt jūs jau esat aizbraukuši”, šie vēsta savu skatījumu uz situāciju. Nosmejamies, ka šis ir labs veids kā iesākt ceļojumu – ar iesprūšanu liftā.

IMG_8213

Noķeram divus takšus un laižam uz ostu. Tur, atbilstoši labākajām Argentīnas tradīcijām, vienā vietā ir jārezervē biļete, citā jāsamaksā, vēl citā jānodod somas. Sieviete, kas apkalpo mani, Karimu un Rafaēlu, apgalvo, ka mēs varam maksāt tikai USD dolāros, bet tā kā tie mums ir beigušies, maksājam ar karti, attiecīgi krietni pārmaksājam. Pēc minūtēm piecām Brendonam un Džeimijai mierīgi izdodas norēķināties Argentīnas peso. „This is Argentina”, mēs kā ierasts nosakām par šo situāciju.

Prāmis uz Urugvaju iet vienu stundu – ārpus telpām iziet nevar un mēs katrs ieslīgtam savos darbos. Pirmo nakti mēs pavadīsim šeit pat, Colonia pilsētā, kurā mūs ir nogādājis prāmis. Pirmais darbs ir atrast hosteli un tikt vaļā no smagajām somām. Mana ir viena no mazākajām un vieglākajām, visiem puišiem ir palielas somas, bet Džeimijai neliels koferis un vesels lērums ar maisiņiem. Koferim ir nolūzuši riteņi un Džeimija pārvietojas ar gana iespaidīgu troksni, šļūcinot sudrabaino kasti pa asfaltu.

Iekārtojušies hostelī, ejam uz bankomātu pēc vietējās naudas – 1 USD dolārs ir aptuveni 25 Urugvajas peso, atkal jāpārstellē smadzenes un citu naudas vērtību. Tad dodamies apskatīt pilsētu – tās vecpilsēta ir pavisam neliela, izstaigājam senās ieliņas krustu šķērsu. Uzkāpjam arī augšā bākā un aplūkojam pilsētiņu no augšas. Gribu arī „atzīmēties” Urugvajā un atrast pirmo slēpni. Tam jābūt noslēptam senā mūrī, esmu ielūkojusies teju katrā šķirbā, bet slēpnis nedodas rokā. Ceļabiedri man aktīvi palīdz, bet beigās Rafaēls, kas uz mūsu darbošanos noraugās no malas un attāluma, norāda uz dzeltenu, aizdomīgu priekšmetu. Kā tad, tas ir īstais! Pirmais slēpnis Urugvajā – check!

DSC05921

Atlikušo vakaru pavadām rāmi – ar alu, vakariņam un sarunām. Rīt īrēsim auto un sāksim mūsu „road trip” pa Urugvaju.

24. marts, 140. ceļojuma diena

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.