Kategorija: Šobrīd aktīvie

Nebaidīties dzīvot
Man ir vēl viens parāds – intervijas publicēšana ar Daci Zušmani – mācītāju, Hospiss LV kapelāni un sērošanas speciālisti. Dace ir ļoti īpašs cilvēks un tāds viņas klātbūtnē sajūtas ikkatrs. Ar Daci iepazinos, klausoties viņas lekcijas Hospiss LV rīkotajās apmācībās un, organizācijas līdzcilvēku rosināta, sarunāju interviju. Mūsu saruna notika jau pavasarī un nesen tā nonāca... lasīt vairāk
Hospiss LV aprūpes vadītāja Inta Gerharde: nodejot dzīvi no sākuma līdz beigām
Pagājušā gada rudenī, adot kārtējos maučus, uzliku fonā vienu no Lauras Denleres Cilvēkjaudas intervijām – šīs sarunas man šķiet tāda latviešu TED versija. Koncepts gan cits, bet vērtība līdzīgi augsta. Šoreiz saruna bija ar vienu no organizācijas Hospiss LV dibinātājām Ilzi Neimani-Nešporu. Drīz vien apjautu, ka adīklis guļ klēpī un asaras birst. Es biju viens... lasīt vairāk
Mājas, uz kurām tiecas
Ja es zinātu, kas mūs sagaida šī vakara naktsmājās, muļķīgus jautājumus neuzdotu, bet šobrīd vienīgais, ko zinu par šo vietu, ir nosaukums – Gulbiškas. Ir vēla pēcpusdiena, mēs ar fotogrāfu Gvido jūtamies manāmi izsalkuši, bet vienīgajā Ļaudonas kafejnīcā šodien ir bēru mielasts. Brīdi apceram ideju ierasties tajā un izlikties par attāliem nelaiķa radiniekiem, bet līdz... lasīt vairāk
Kad vilks dzied, caur sirdi iet
Neviena norāde neliecina, ka nelielais zemes ceļš ved uz Kangarēm. Griežam iekšā, cerot, ka tehnoloģijas mūs aizvedīs līdz meklētajām mājām, nevis ievilinās svešinieku pagalmā ar dusmīgiem suņiem. Ceļš noslēdzas saimniecībā, kuras apkaime liecina, ka šejienieši nodarbojas ar lopkopību: pagalmā stāv divi traktori un dažādas tiem aizmugurē stiprināmas iekārtas, aplokā redzamas lopu barības novietnes, pļavas apņem... lasīt vairāk
Uz Rīgu negribas – tur čum un mudž
Stāvam aizauguša ceļa galā vietā, kas pilna ar sarūsējušu lauksaimniecības tehniku un auto, veramies uz pussabrukušām mājām un saprotam, ka GPS mūs atvedis uz citiem “Leitāniem”. Metu kaunu pie malas un zvanu meklēto māju saimniecei Lailai. Kad viņa izskaidro ceļu, izrādās, ka tik tiešām esam aizbraukuši galīgi šķērsām. Atvainojos gan saimniecei, gan ceļabiedram – fotogrāfam... lasīt vairāk
Man nekad nebūs govs!
Lai nonāktu Ozolkalnos, tik tiešām jābrauc kalniem pāri. Tad, piekalnītē, no kuras paveras skats uz Krogus ezeru, slejas dzīvojamā un vairākas saimniecības ēkas. Vēsturiskākā no tām ir klētiņa, pie kuras sienas stāv uzraksts “Meža šalkas”, kuram pašam savs stāsts. Savulaik tas rotājis pirtiņas sienu, bet, kad tā nodegusi, tad uzraksts vis nav gājis bojā kopā... lasīt vairāk
Iekarsis šķirnēs
Lejas Smurģu saimnieks Laimonis mūs sagaida jau pagalmā, ar mājieniem norādīdams auto novietošanas vietu. Pēc iepazīšanās un sarokošanās apvaicājamies, cik laika viņš mums šodien var veltīt. Saimnieks atmet ar roku – cik vajadzēšot. Darbu Lejas Smurģos nekad netrūkst, bet arī sarunām laiks tiek atrasts, tāpat kā satikšanās reizēm ar radiem. Saimniecībā valda kārtība – cik... lasīt vairāk
Ekspedīcijas: dzīve Latvijā pirms 100 gadiem un šobrīd
Ar Sandru un Valdi Ošiņiem iepazinos palēnēm. Pirmais kontakts, šķiet, bija pieteikšanās uz viņu uzņēmuma “Digital Guru” rīkotajiem kursiem dabas fotogrāfijā pie fotogrāfa Andra Eglīša jeb kā viņu šajā lokā mīļi dēvē – Meistara. Par viņa pieskaršanās veidu pasaulei caur objektīvu un bez tā būtu ļoti īpašs, bet cits stāsts. Savukārt, pie Valda esmu centusies... lasīt vairāk