Viss ir ciet

Rītu pavadu rakstu darbos, hokeja līdzi jušanas noskaņā un sarunās ar jaunu puikiņu, kādu no hosteļa namamātes dēla draugiem. Hokeja video kārtējo reizi nestrādā, vismaz es nevaru atrast veidu kā to redzēt (padomi laipni lūgti), bet aptuveni apjaušu notiekošo, sekojot līdzi teksta tiešraidei un sociālo tīklu emocijām. Spēles vidū aizsūtu Rafaēlam ziņu, no sērijas „kā jūs mūs …”, bet viņš pat nezina, ka šodien sācies čempionāts un ka Kanāda spēlē. Kad bija iekšējās valsts līmeņa cīņas, tad viņš gan sekoja līdzi kā traks.

Kad spēle noslēgusies, lieku punktu arī saviem rakstu darbiem un dodos uz pilsētas nomali, gribu apmeklēt pasaulē lielāko hidroelektrostaciju Itaipu. Šodien ir 1. maijs, brīvdiena, tāpēc daudz kas ir slēgts, bet hostelī apgalvo, ka Itaipu jau nu gan esot vaļā. Aizstaigāju pusstundu līdz autobusam, atrodu pareizo, minūtes divdesmit kratos mērķa virzienā, lai uzzinātu, ka Itaipu arī šodien tomēr ir ciet. To man vēsta kāds policista kungs, redzēdams, kā es pa šoseju slāju Itaipu virzienā. Rīt viss būšot vaļā, viņš sola.

Nu neko, neraža, jādodas atpakaļ. Izskatās arī, ka autobusu satiksme šodien ir „piegriezta”, pirmais transports parādās tikai pēc 40 minūtēm. Kamēr gaidīju autobusu, man kaut ko vēstīja netālu apstājies Itaipu firmas mašīnā sēdošs šoferis, varbūt pat piedāvāja aizvest, bet man kaut kādas nianses neiepatikās, tāpēc atļāvos ignorēt personāžu. Autobuss mani aizved atpakaļ uz pilsētu, nolemju pastaigāt vismaz pa to. Kas tev deva – viss ir ciet, pilsēta ir kā izmirusi. Nekādi dižie apskates objekti šeit tāpat nav, pilsētas lielākais šarms ir tirgošanās un kolorītie cilvēki, bet šodien te nav ne viens, ne otrs. Labi, pāris nīkas bodītes ir vaļā un atrisinu vienu no savām problēmām – nopērku USB vadu, esmu savējo pazaudējusi vai ļoti labi noslēpusi.

Tad lēnā garā dodos atpakaļ uz hosteli. Mans ceļš iet gar ezera piekrasti un tur var pavērot šādu tādu dzīvo radību, piemēram, skudras. Viņas ar tādu meistarību izgriež lapu riņķus un mielojas, prieks skatīties.

IMG_0056

Vai arī vērot kā viena mazā stipriniece stiepj mājās par sevi lielāku lapas gabalu, pacēlusi to virs galvas kā karogu. Kāpēc tā jānopūlas? Nevar apēst tepat? Varbūt lapa nepieciešama būvniecības darbiem? Vai viņa to nes bērniem, varbūt kādai slimai skudrai? Kādi tik jocīgi jautājumi nenāk prātā, kad nav nekā labāka, ko darīt…

Atgriezusies hostelī, atguļos gultā un atveru datoru. Mans rīta sarunu biedrs vaicā, vai es nevēloties nokāpt lejā un pagaršot auksto mati – terere. Nekā labāka tapat man nav, ko darīt – kāpēc gan neiedzert kādu terere. Garšo jocīgi, ļoti pierasts pie matē ar karstu ūdeni, bet nav slikti – šim matē maisījumam ir pievienotas mētras, diezgan atspirdzinoši. Puisis slikti runā angliski, tāpēc varu praktizēt spāņu valodu – pirmo reizi cenšos pastāstīt par Latviju spāniski, rezultātā iemācos vairākus jaunus vārdus. Zēna tēvs dzīvo Vācijā un drīz arī viņš plāno pārcelties uz turieni un studēt inženierzinātnes. Vai es būšot ar mieru tur saskrieties, iesākumā viņš jutīšoties bez draugiem „tik vientuļš”? Mani visu laiku pavadīja sajūta, ka saruna it kā ir jauka, bet tai pat laikā kaut kāda jocīga. Bāc, beidzot man pielec, bērniņš tak cenšas koķetēt. „Pirmkārt, puikiņ, tu esi uz pusi jaunāks, otrkārt, Latvija nav gluži Vācijai ap stūri, treškārt, tu uz skaitli trīs tur atradīsi jaunus draugus”, skaļi gan pasaku tikai pēdējo piebildi.

Esmu izbadējusies un tā kā veikali ir ciet, dodos vien atkal uz pāri ielai esošo restorānu, šoreiz pasūtīšu ko pieticīgāku. Šonakt manā istabiņā nakšņo Adriana, 69-gadīga kundze no Itālijas un viņa man sastāda kompāniju. Lai arī pasūtu vienu no lētākajiem un mazākajiem ēdieniem – gaļas strēmelītes ar sieru, tāpat netieku galā un promejot tieku pie „baltās kastītes”. Adriana vēlas pēc vakariņām mazliet pastaigāties un mēs aizejam līdz ezeram un, pļāpādamas par dzīvi un ceļojumiem, izmetam mazu lociņu. Takas ir apgaismotas, bērnu rotaļu laukumā daudz cilvēku, jūtamies diezgan droši. Tomēr, kad atceļā sākam šķērsot nelielu tiltu, pamanām divus aizdomīgus subjektus katru nākam pa savu tilta pusi mūsu virzienā. Ne vārda neteikušas, mēs apmetamies par 180 grādiem, saāķējamies elkoņos un ejam atpakaļ – virzienā, kur ir cilvēki. Var jau būt, ka mēs pārspīlējam, bet labāk tā, nekā otrādāk. Mirkli gaidām ar cerību, ka pār tiltu ies vēl kāds, bet nekā. Labi, mājās jātiek ir un mēs lēnītēm atsākam ceļu – fū, pāri esam, turpat jau iela ar auto, viss labi, nonākam atpakaļ hostelī bez starpgadījumiem.

Atveru datoru, tur priekšā divas ziņas – bērniņš aicina dzert alu (piedod, muy cansada) un Džouvī atrakstījis sirsnīgu vēstuli. Ielienu zem palaga un esmu tur viena – miegs nenāk ne lūdzams. Ir viena no TĀM naktīm, kad domas rotē pa galvu ar tādu ātrumu, ka miegs baidās pat pietuvoties. Es biju par to domājusi arī iepriekš, bet šķiet, tieši šonakt, es pieņēmu kādu lēmumu. Tam ir zināms sakars ar Džouvī (neviens no tiem, ko jūs iedomājāties vai varētu iedomāties), bet labi, padomāsim vēlreiz pēc pāris mēnešiem.

1. maijs, 179. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 12 USD
Naktsmītnes 15 USD
Izklaide
Citi 2 USD
Dienas bilance 30 USD
Ceļojuma bilance – 969 USD

5 responses to “Viss ir ciet

  1. Ārkārtīgi mērķtiecīga skudra : nemaldīgi zin, kur jānes tā lapa …No skudras var pamācīties :-)

    Tagad, kad esi apceļojusi gandrīz vai puspasaules, Tev nebūs vienkārši atgriezties Latvijā un iejusties ikdienas dzīvē.

    Cilvēkus, kurus inficējis “ceļošanas bacilis” , viņus vienmēr “ceļš sauks ceļā” …

  2. Ņu, man ir versija, ka lapgraužskudras stibī lapu gabaliņus uz pūzni, drusku iemarinē un tad pārtiek no sēnēm, kas saaugušas uz lapu atliekām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s