Palaid puķīti pa dambi

Stāsti

Sakrāmēju somu un uzreiz pēc brokastīm dodos uz Itaipu. Pēcpusdienā ar autobusu braukšu tālāk uz Encarnacion pilsētu, bet dienas pirmajai pusei vajadzētu būt gana, lai apskatītu lielo dambi. Nakts gaismas šovu šoreiz izlaidīšu, negribas palikt šajā pilsētā ilgāk nekā nepieciešams. Pusstunda gar ezeru līdz autobusam, desmit minūtes gaidīšanas, divdesmit minūtes ceļā – pēc stundas esmu klāt. Autobusa konduktors vēl pārvaicā, vai man vajag Itaipu, tad izsēdina tai pašā vietā, kur vakar. Es priecīgi soļoju uz lielas ēkas pusi, uz kuras rakstīts „Apmeklētāju centrs”, bet dzirdu, ka sargs man kaut ko cenšas pateikt. Pieeju pie šī, lai uzzinātu, ka šis apmeklētāju centrs ir slēgts. Vaļā esot cits – 5 km atpakaļ. Forši. Autobusa šoferi malači. Un vakardienas policists arī malacis – labi zinot, ka atgriezīšos rīt, viņš nevarēja iedomāties man pateikt – starp citu, meitenīt, šis centrs ir slēgts, tev jādodas tur un tur. Nu labi, ko padarīsi. Pārprasu drausmīgā spāņu valodā runājošajam sargam, vai tie tiešām ir 5 km un vai otrs centrs atrodas šajā pašā ceļa pusē. Jā un jā.

Labi, eju ķert autobusu, 5 km = 1 stunda = pārāk daudz. Tomēr stāvēt ir garlaicīgi un, pār plecu vaktējot autobusu, sāku iet gar šosejas malu atpakaļ. Nonāku līdz benzīntankam, no turienes griežas ārā policijas auto. Pamāju šiem, lai apstājas un pārprasu par Itapu apmeklētāju centru. Jā, tas esot aptuveni pēc kilometra un otrā ceļa pusē nekā apgalvoja sargs. Ok, kilometrs izklausās labi, uzņemu tempu. Policisti ripina blakus un saka, ka šiem pa ceļam, aizvedīšot. Šoreiz manas antenas saka, ka viss labi un ļauju sevi paraut uz priekšu mazu ceļa gabaliņu. Policistiem izrādās taisnība, centrs ir netālu.

IMG_0062

Pateicos un priecīgi dodos iekšā.
– Labdien, vai vēlaties apmeklēt Itaipu.
– Jā, protams.
– Droši, jūsu pasi lūdzu!
– Ko lūdzu?
Faaaak. Man pat tāda doma bija kaut kad caur prātu izskrējusi, ka šeit vajadzētu būt nepieciešams uzrādīt kādu dokumentu, bet tā pārāk ātri aizskrēja prom. Man, protams, nav līdzi pases. Cenšos visādi izgrozīties, ka zinu informāciju no galvas, ka varu pēc tam atsūtīt pases kopiju pa e-pastu, viņi var sazināties ar manu hosteli. Nekā. Nav pasītes, nav apmeklējumiņa.

Sapratusi, ka neko nepanākšu, eju ārā. Noskaņojums ir kaut kur pa vidu starp apvainojusies/nikna/dusmīga. Minūtes piecas stāvu kā pūķis, tad nomierinos. Nu kurš tad vainīgs, ka tev ar smadzenēm pārtrūkuši sakari? Protams, ka šādās vietās pārbauda identitāti, bet loģiski. Vai pirmā līdzīga rakstura iestāde, kuru tu apmeklē? Pati vainīga, sēdi biksēs un nečivini. Tikai jāizdomā – vai mest mieru šai atrakcijai, kas man jau otro reizi nedodas rokā, vai dot tai trešo iespēju. Autobuss ir tikai četros pēcpusdienā un man līdz tam tāpat nav, ko darīt. Nu kas man ko neaizšaut atpakaļ uz pilsētu pēc pasītes. Aizbraucu ar autobusu līdz pilsētai, tad soļoju gar savu ezeru un dungoju: „kam nav galvā, tam ir kājās, kam nav galvā, tam ir kājās”.

IMG_0080

Hostelī mazliet uzkožu, paķeru pasi un dodos trešo reizi iekarot „betona kalnu”. Pa ceļam palutinu sevi ar augļu kokteili – ķobītis nav pārāk liels, bet pēc tā jūtos kā futbola bumbu apēdusi. Man nākas pārliecināt autobusa šoferi, lai laiž mani ārā uz šosejas – apmeklētāju centrs esot tālāk. „Jā, bet tas ir slēgts, laidiet mani ārā šeit! Por favor”, gandrīz vai jālūdzas. Labi, šoferis neticīgi nogroza galvu un apstājas. Aizeju līdz centram, lepni prezentēju dokumentu un, protams, tieku iekšā bez problēmām. Apmeklējums sākas ar filmu, pēc tās autobuss aizvedīs uz objektu. Filma sākšoties vienos. Paskatos pulkstenī, ir bez ceturkšņa divi. „Jūs gribējāt teikt „divos””, pārjautāju. Nē, vienos.

Neko nesaprotu. Eju uz norādīto kino telpu, tā ir tukša, pārvaicāju apsargam, vai esmu nonākusi īstajā vietā, jo te neviena nav. „Ja tev gribas kompāniju, vari pasēdēt ar mani”, simpātiskais džeks piemiedz ar aci un apstiprina, ka vieta esot īstā. Labi, izfunktierēju, kā palaist filmu, un sāku to skatīties. Ir pagājušas minūtes piecas, kad zālē ienesas kaut kāds punduris un saka, ka uz savu roku nedrīkstot filmas skatīties. Filma būšot vienos, viņiem te esot grafiks. Bāc, nu ko es traucēju, esmu viena pati zālē, kāpēc es nevaru kādu brīdi paskatīties. Nē, nevar un viss. Nu kas jūs esat par nolāpītu kompāniju, viss tikai pēc reglamenta. Punduris aptur filmu un es neizpratnē izeju ārā. Pretim nāk mazliet angliski runājošā recepcijas meitene un viņa beidzot dara zināmu manām cāļa smadzenēm, ka es joprojām dzīvoju pēc Argentīnas laika, Paragvajā ir stundu agrāks. Saka jau, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar, bet man jau šī vairs nav pat otrā vai trešā. Un atkal esmu laimīgā neziņā nodzīvojusi šeit vairākas dienas – stunda šurpu vai turpu, kuram gan tas rūp. Bet esmu pateicīga meitenei par informāciju – tas dod iespēju šo stundu pavadīt šeit, nevis nīkstot autoostā.

Drīz klāt ir viens, atvainojos pundurim un pastāstu par laika joslu pārpratumu. Šķiet, ka mana dusmu terapija ir noslēgusies (pārbaudījumu gan neesmu izturējusi, biju nelaipna pret trim cilvēkiem) un tālākais rit kā nākas. Noskatāmies filmu un tad sēžamies autobusā, kas mūs aizved līdz hidroelektrostacijai. Izkāpt laukā un kārtīgi safotografēt visu tiekam tikai vienā vietā, pārējais jātver no autobusa logiem. Dambis, protams, ir iespaidīgs – varu tikai iztēloties, kāds skats paveras, kad tiek atvērtas slūžas un trīs milzīgās betona renes piepildās ar mutuļojušu ūdens spēku, kas par 40 reizes varot pārsniegt vidējo Igvasu ūdenskritumu sniegumu. Man gan paralēli jādomā, kādus upurus nesusi apkārtējā daba un cilvēki, droši vien arī Paragvajai ir savs „Staburaga stāts”. Pēc vizītes mazliet palasu par šo tēmu – lai arī ieguldītas pūles vietējās floras saglabāšanā, daudzas sugas ir gājušas bojā, vairāk kā 10 000 ģimeņu bija spiestas mainīt dzīvesvietu. Joprojām notiek darbinieku protesti, kuri uzskata, ka nav saņēmuši pienācīgu atlīdzību par veikto darbu. Jā, likvidēts arī Guaira nacionālais parks un ūdenskritums, kas apjoma ziņa ticis vērtēts kā lielākais pasaulē, klints saspridzināta.

Šis dambis gan nav tikai Paragvajas pārziņā. Tā nosaukumā ir vārds „binational”, jo projekts tapis roku rokā ar Brazīliju. Arī saražotā enerģija tiek dalīta uz pusēm – tā pietiek, lai apgādātu 80% Paragvajas un 20% Brazīlijas, kas ir daudz lielāka valsts – gan ģeogrāfiski, gan iedzīvotāju ziņā. Paragvajā mīt aptuveni 7 miljoni, bet Brazīlijā – vairāk kā 200 miljoni iedzīvotāju.

Pēc ekskursijas konstatēju, ka, pateicoties iegūtajai stundai, man pat laiks paliek pāri – aiziešu mazu gabaliņu tālāk, tur zem Itaipu nosaukuma esot vietējās amatniecības muzejs, zooloģiskais dārzs un kas tik vēl nē. Pie ieejas pielikti visādu atrakciju nosaukumi, bet to sargā bruņoti vīri un barjeras. Ko es gribot, vai apskatīt zoodārzu? Jā, arī to. Nākamā ekskursija gida pavadībā esot trijos, pēc pusstundas. Vai tāpat nevar apskatīt? Nē. Vai kaut ko citu šeit var darīt vai redzēt? Nē. Hmm, nu labi, pusstundu gaidīt negribu un, ja gida pavadībā esošā ekskursija ilgt stundu, es nepaspēšu uz autobusu. Dodos vien prom, visai pretrunīgu sajūtu pavadībā. Filmā un fotogrāfijās Itaipu tiek parādīts kā dikti rūpīgs un atvērts uzņēmums, kas daudz dara vietējās vides un kultūras saglabāšanā, bet dzīvē rodas mazliet citāds iespaids.

Lai paspētu uz autobusu četros, nevaru atļauties iet kājām – ne līdz hostelim, ne pēc tam līdz autoostai. Vienu no posmiem varbūt vēl varētu pieveikt, bet tad es ierastos pēdējā brīdī, man vēl īstā firma jāsameklē, biļete jānopērk. Un šeit diezgan būtiska takša izdevumu daļa ir „iekāpšana”. Un – man vienkārši kārojas izbraukt ar mototaksi, tos var atpazīt pēc dzeltenajām ķiverēm. Izkāpusi no autobusa, pati pieeju pie bariņa. Cik maksās ceļš līdz autoostai? Četri dolāri. Labi, es šoreiz nekaulējos, bet gan izvirzu savu nosacījumu – nelielu pieturu pie hosteļa, kur man jāsavāc soma. Labi, to varot. Lecam zirgā un minūtēs 15 esmu gan pie somas tikusi, gan autoostā nonākusi, gan vēl motovēju pagaršojusi.

Drīz jau sēžu sagrabējušā autobusā un vairāk kā piecas stundas kratos uz nākamo pilsētu – gaišo laiku pavadu rakstot, tad noskatos saulrietu, bet, kad tumsa „pārņem pasauli”, paslēpjos savās domās. Mazliet pēc deviņiem ieripojam Encarnacion pilsētā – hostelis, kuru man ieteica, atrodas pāris kvartālus no autoostas, aiziešu kājām. Vējš pūš pretim lapu vērpetes, apkārt šaudās zibeņi. Pielieku soli un līdz ar pirmajām smagajām lietus lāsēm ieskrienu hostelī. Pēc minūtes viss pagalms pārvērties baltā ūdens sienā. Darbinieks ar milzīgu lietussargu pavada mani līdz istabiņai, tur arī uzturos turpmāko vakara daļu – lietus tā nocieties, ka nebeidz līt visu nakti.

2. maijs, 180. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 12 USD
Pilsētas transports 6 USD
Proviants 8 USD
Naktsmītnes 15 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 41 USD
Ceļojuma bilance – 985 USD

2 komentāri

  • Par tehnisku lietu –
    kādi brīnumi, Zane, ka Tev pase nav vienmēr un visur līdzi: “pie sirds piešūta” – bet , acīmredzot , Tev ir savi, nezināmi apsvērumi , lai to neņemtu līdzi šad un tad…
    It kā jābūt otrādi, ka viesnīcā ir pases kopija, bet oriģināls līdzi …?

  • Ja viesnīca ir droša, es cenšos vispār ņemt līdzi pēc iespējas mazāk lietu, jebkādu. Bet vismaz kopiju vajadzētu vazāt līdzi, protams. Vai otrādāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.