Starp pilnmēnesi un Orionu

Šodien esmu iecerējusi apskatīt trešās jezuītu misijas drupas. Lai gan tās atrodas mazliet tālāk, objekts ir viens, tāpēc no rīta puses īpaši nesteidzos. Atkal rakstu un sekoju līdzi hokejam – video joprojām neizdodas redzēt, bet šoreiz tieku vismaz līdz skaņai. Pēc šejienes laika ap 12 zviedri ir mūs kārtīgi pievarējuši un es mierīgu sirdi varu doties uz autoostu. Šodien braucu pretējā, galvaspilsētas virzienā, pēc vairāk kā stundas esmu klāt miestā, no kura jāķer nākamais autobuss uz drupām, tas būšot pēc stundas, ap trijiem. Labi, pagaidīšu.

Nelielajā pilsētā ir arī viens no mazpadsmit Paragvajas slēpņiem, iesākumā dodos atrast to. Slēpņa vietu atrodu bez īpašām problēmām, apraksts ir gana precīzs, tikai paša slēpņa tur nav, laikam gājis zudībā. Neko, aplūkoju vecu dzelzceļa staciju un apkaimi, tad soļoju atpakaļ uz centru. Laiks vēl ir gana, tāpēc piesēžu ceļmalas kafejnīcā uz pusdienām. Piebikstu pie pirmā ēdiena uz ceļmalas reklāmas plakāta, esmu pārliecināta, ka pasūtu gaļas iesmiņus. Tad apsēžos un aiz neko darīt izlasu arī pārējos ēdienu nosaukumus, ā, te pat ir zupa, žēl, ka neredzēju ātrāk, tādu man šobrīd kārotos. Kā gadījies, kā ne, pēc minūtēm piecām viesmīlis man noliek priekšā zupas šķīvi, izrādās, ka nejauši esmu pasūtījusi to, ko vēlos.

IMG_0024

Pēc pusdienām vēl mirkli panīkstu autoostā, tad redzu pienākam mani interesējošo autobusu. Ieņemu pirmo rindu un pacietīgi gaidu vēl pusstundu, kamēr tas sakāpj pilns. Lai sāktu kustību, šoferis iesākumā iestumj autobusu, kad tas sāk ripot, lec iekšā un nospiež kaut kādus kloķus, buss sāk šķaudīt un pukšķēt. Vēl pusstundu mēs riņķojam pa pilsētas ielām, vākdami pasažierus. Pusčetros beidzot sākam kursēt uz priekšu un šoferis man priecīgi paziņo, ka šis ir pēdējais autobuss uz mazo ciematu, atpakaļ es varēšot tikt tikai rīt. Ak tā, ko tad man darīt – nebraukt? Štrunts, gan jau kaut kā atkulšos atpakaļ. Teju visas problēmas var atrisināt veiksme vai nauda.

Bet pats brauciens ir lielisks. Šoferis un viņa palīgs dzer terere, pacienājot arī tuvējos pasažierus, tai skaitā mani. Večas aiz muguras skaļi klačojas guarāni valodā. Jā, šeit Paragvajā ir divas oficiālās valodas – spāņu un guarāni, lielākā daļa cilvēku, ko esmu sastapusi, runā abās. Katrs pasažieris tiek izlaists ceļmalā iepretim viņa mājai, šoferis priecīgi māj un taurē pretimbraucējiem, šeit visi cits citu pazīst. Man ir sajūta, ka esmu nopirkusi biļeti uz ļoti īpašu un autentisku izrādi.

Ap puspieciem beidzot esam galā, šoferis izlaiž mani pie drupām un norāda, kur ir ieeja. Ceru, ka objekts būs vēl vaļā, citādi būtu diezgan muļķīgi. Jā, viss ir vaļā, darbinieki iesaka vispirms apskatīt misiju un pēc tam atgriezties šeit, astronomijas centrā. Es pat tieku pavadīta līdz drupām un nodota gida Ramona rokās. Laimīgā kārtā viņa spāņu valoda ir viena to tām, ko es diezgan labi saprotu. Vakara saulē akmens ēkām ir īpašs mirdzums, teju vai priecājos, ka esmu šeit tieši šajā diennakts laikā. Vairāk kā stundu mēs staigājam riņķī – Ramons stāsta, ka šajā vietā vēl pirms 11 gadiem funkcionējusi skola; ļauj uzrāpties ēkas bēniņos, kur žāvēta matē; demonstrē saules pulksteni; parāda milzīgu pagrabu, kur glabājies proviants; skaidro, kā savulaik tapuši jumta seguma materiāli – cilvēku augšstilbi izmantoti kā formas.

_DSF4050

Pēc tam ieejam baznīcā, kas joprojām funkcionē, un Ramons iepazīstina ar katru tajā esošo koka tēlu. Viņš norāda, ka daudzu šejienes svēto sejās saskatāmi guarānī vaibsti, lai to apliecinātu, viņš nostājas blakus vienam no tēliem un uztaisa nopietnu seju, pēc tam smejamies abi. Viņš rāda arī trīs krēslus, kas vairs netiek lietoti, jo tie sāk brukt kopā, bet piebilst, ka šejieniešiem tie ir svarīgi, īpaši vidējais, jo savas vizītes laikā uz tā sēdējis Romas pāvests Jānis Pāvils II.

Jau sāk krēslot, kad Ramons mani pavada atpakaļ uz astronomijas centru. Nav ļaunuma bez labuma – sāk parādīties zvaigznes un šejienes astronoms mani aicina pie teleskopa, apskatām Venēru un Jupiteru, redzamas pat tā divas oranžās strīpas pa vidu. Pēc tam cita sieviete mani ieved nelielā planetārijā un stāsta par dažādos gadalaikos redzamajiem zvaigznājiem no šīs zemeslodes vietas. Noslēgumā multimediju centrā astronoms pastāsta sīkāk par priesteri Suarezu, kas šajā vietā izveidojis pirmo astronomijas centru Dienvidamerikā. Viņam bijuši daudzi draugi zinātnieku aprindās citās pasaules malās un visi dalījušies ar savāktajiem pētījumu datiem. Man tiek uzlikta arī filma par astronomiju un guarāni mitoloģiju, tajā ir daudz teksta spāniski un puisis ar lielu entuziasmu vēl visu laiku komentē pa virsu, man iestājas spāņu valodas pārdozēšana un nesaprotu gandrīz neko. Izskatās, ka viņš manī ir atradis pacietīgu klausītāju un vēl minūtes piecpadsmit demonstrē kādu astronomijas programmu, kurā var vērot planētu uzvedību laikā un telpā. Ir interesanti, bet man jau galva griežas kā planēta un pamazām sāk interesēt jautājums par mājās tikšanu. Kad zvaigžņu entuziasts jūtas mani pietiekami izglītojis, izejam ārā. Ir melna nakts un debesīs kā perfekti uzskates līdzekļi, karājas spožas zvaigznes. Ar lāzera staru astronoms piebiksta galvenajiem zvaigznājiem, lai nostiprinātu manas jauniegūtās zināšanas dabā.

Tad laipnie centra darbinieki sazvana taksometru, bet tas grib baisu naudu. Hmm. Kādi varianti? Tai brīdī uz moča pie astronomijas centra pieripo Ramons, jā, protams, esot ar mieru mani aizvest līdz šosejai. Tad viņš mani kritiski nopēta un prasa, vai man esot līdzi vēl kāda jaka. Papurinu galvu, nebiju plānojusi iekulties šādā nakts atrakcijā. Ramons pazūd uz piecām minūtēm un atgriežas apģērbies siltāk un sniedz man arī vējjaku. Neiebilstu, pat stāvot uz vietas ir mazliet vēsi. Tad pateicos pārējiem darbiniekiem un mēs laižam ceļā. Šis ir pavisam citāds motobrauciens kā vakar. Lai gan braucam cauri tumsai, sajūta ir pilnīgi droša. Pa kreisi mūs apspīd Orions, pa labi pilnmēness, virs galvas viss pārējais spožums. Snaikstos riņķī un mēģinu atpazīt arī citus zvaigznājus, ar kuriem esmu iepazinusies šovakar. Esmu iemācījusies arī pirmo vārdu guarāni valodā – yasi, mēness. Ja tik drausmīgi nesaltu plikās kājas un stilbi, es pat teiktu, ka šis ir brīnišķīgs brauciens. Galā mani teju jānoceļ no moča kā koala lāci, šķiet, ka visi muskuļi iesaluši tādā apkampiena pozā. Šoreiz nolemju nežmiegties un iedodu Ramonam vairāk naudu, nekā būtu izmaksājis taksis. Bet, privāta ekskursija un lekcijas vairāk nekā divu stundu garumā, brauciens pa zvaigžņu pielietu ceļu – vai tad tas vispār ir samaksājams.

Tad Ramons izdara kaut ko (viņaprāt) loģisku, bet, manuprāt, ne visai. Aizbrauc prom. Protams, savu uzdevumu viņš ir izpildījis un neko vairāk es neesmu prasījusi. Tomēr man kaut kā automātiski šķiet, ka džentelmeniska uzvedība būtu pagaidīt, kamēr atbrauc autobuss. Bet neko. Tā nu es stāvu nakts, krustojuma un Paragvajas vidū viena. Pajautāju pati sev, vai man ir bail. Konstatēju, ka nav. Bet par dikti omulīgu šo vietu un situāciju es arī nedēvētu. Garām traucas mašīnas, naktī es negribu stopēt. Pēc minūtēm piecpadsmit lielā ātrumā pretī nāk kaut kas ar spilgtām gaismām, nevaru saprast – fūre vai autobuss. Pēdējā brīdī saprotu, ka autobuss un paceļu roku. Man jau šķiet, ka šis panesīsies garam, tomēr nē – buss strauji sāk bremzēt un apstājas pārdesmit metrus tālāk. Skrienu šim pakaļ, atveras durvis, pretī plūst gaisma un siltums, izkāpj arī Svētais Pēteris un saka man saldo: „Adelante!”.

Iekrītu krēslā un atslābstu. Pēc maza gabaliņa iekāpj vīrs ar pītu grozu un sauc „Čipa, čipa, čipa!”. Neba cāļus viņš meklē, bet gan piedāvā vietējās maizītes. Tādu kā viņš šeit netrūkst. Pēkšņi saprotu, ka esmu pagalam izsalkusi, tāpēc nopērku divas. Iekožos un atkal nožēloju izdarīto. Kāpēc tikai divas? Maize ir silta un garšo pēc mīksta siera radziņa, ne-nor-mā-li garšīga! Vispār neesmu bulciņu fans, bet šis izstrādājums ir kaut kas nereāli gards!

Ap deviņiem vakarā ieveļos hostelī un palūdzu karstu tēju, joprojām iekšā motobrauciena drebulis. Izdzeru milzu krūzi un lēnām atkūstu. Rakstīt nav spēka – apskatos, kas jauns internetā, pļāpāju ar hosteļa īpašniekiem, bet pirms miega pusstundu sitam klaču ar holandiešu meiteni Marjoleinu no manas istabiņas, gandrīz vai žēl, ka jāiet gulēt, traki interesanta būtne.

4. maijs, 182. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 28 USD
Pilsētas transports
Proviants 2 USD
Naktsmītnes 11 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 41 USD
Ceļojuma bilance – 1007 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s