Ceļš un laiks

„Vāciešiem nav ne jausmas, ko nozīmē sačukstēties”, no rīta šķendējas mana istabas biedrene Marjoleina. Kad jau bijām aizgājušas gulēt, istabiņā ievēlās divi vācu kungi, ieslēdza lielo gaismu un iekārtodamies pilnā balsī apsprieda dzīves jēgu. Es visu atceros pusmiegā, jo garā diena bija mani pietiekami nogurdinājusi, bet Marjoleina nav varējusi aizmigt vēl kādu brīdi. Viņa šodien dodas aplūkot drupas, bet rīt brauks uz Paragvajas galvaspilsētu Asunsjonu, kurp es dodos jau šodien. Iedodu sava hosteļa nosaukumu un ceram satikties atkal galvaspilsētā, par spīti īsajam satikšanās momentam, abas jūtam, ka “mums ir kontakts”.

Pirms prombraukšanas izstaigāju Encarnacion pilsētu pa gaismu, iespaids tāds pats kā naktī – šī ir aptieku pilsēta. Šodien pabāžu galvu arī iekštelpās un mazliet aprunājos ar meitenēm. Ap vienpadsmitiem veļu plecos mugursomu un dodos uz autoostu. Līdz nākamajam autobusam ir 40 minūtes. Ceļš ir garš, tāpēc aizeju līdz blakus ēkai, kuras pagalmā sastellēti plastmasas galdiņi un kādi 40 mazi ūķīši piedāvā kaut ko uzēst. Ieeju vienā no tiem un prasu, kas ir pieejams. Saimniece noceļ viena čuguna katla vāku, tajā ir rīsi sasautēti kopā ar liellopa zarnām, esot ļoti garšīgi. Lai es par to varētu pārliecināties personīgi, viņa dod man karoti un aicina braukt iekšā visā katlā un nogaršot virumu. Bet šodien kaut kā zarnas nekārojas, prasu, vai ir vēl kas. Jā, viņa noceļ vāku otram katlam un demonstrē mērcē peldošus nenosakāmas izcelsmes bumbuļus un gaļas gabalus. Labi, šis izskatās drusku labāk, palūdzu vienu šķīvi. Otreiz neko tādu nepasūtītu, bet ēst var. Vēders pilns un tas arī bija jāpierāda.

IMG_0098

Tad jau klāt autobusa attiešanas laiks un rāpjos iekšā braucamajā. Rakstu, domāju, klausos mūziku, vēroju ainavas aiz loga. Līdz galvaspilsētai ir sešu stundu (dzīvē izrādās septiņu stundu) brauciens, var pagūt izdomāties krustu šķērsu. Vakar bija ne tikai Latvijas neatkarības diena, bet arī mana pusgada ceļošanas gadadiena (pusgadadiena). Pirmo reizi esmu prom tik ilgi “vienā posmā”. Sajūtas ir diezgan pretējas. No vienas puses šķiet, ka pusgads palidojis kā acumirklis, ko tad es esmu paspējusi pa šo laiku apskatīt, no otras puses, kad iedomājos Ekvadoru vai Peru, tas šķiet teju pagājušais gadsimts, arī Antarktīda šķiet jau kaut kas tālā pagātnē noticis (vai tas vispār notika ar mani?). Aptuveni reizi mēnesī uznāk lielās gaudas pēc mājām, bet kopumā nav tik traki – man vēl aizvien ir interesanti ceļot, arī līdzekļi, pateicoties jums, joprojām nav izbeigušies. Jā, mazliet tematiski – šodien, par godu Vārnai, samīļoju laiku.

Ierodoties pilsētā, vaicāju padomu pretējā pusē sēdošajam jauneklim par satiksmes autobusu, kas brauc centra virzienā. Viņš, izrādās, diezgan labi runā angliski un mums izvēršas gana interesanta saruna. Nonākot autoostā, viņš pavada mani līdz pieturai un parāda, kādi autobusi ķerami, super. Ierāpjos autobusā un cītīgi sekoju maršrutam līdzi GPSā, lai saprastu, kur man lekt laukā. Jā, Argentīnā GPS bija sajucis prātā, gandrīz nosūtīju šo mājās, bet man ir aizdoma, ka tā nebija GPS vaina. Tagad, Paragvajā, kartes atkal strādā perfekti.

Pirmais iespaids par Asunsjonu ir ļoti nemīlīgs. Netīra, tumša, drūma pilsēta daudzu kvartālu garumā. Šķielēdama uz visām pusēm, noeeju pāris kvartālus līdz savam hostelim un esmu priecīga tikt iekštelpās. Hostelis ir pārsteidzoši labs – svaigs un ļoti moderns, veidotāji ir piedomājuši pie daudziem sīkumiem, piemēram, uz atvilknēm un plauktiņiem virtuvē salīmētas norādes par katrā skapītī esošo saturu. Pamatā šādās situācijās ir jāzīlē – kur stāv dakšiņas un kur pannas. Iekārtojos un nolemju tomēr mazliet apskatīt pilsētu, recepcijas meitene apgalvo, ka līdz desmitiem vakarā esot diezgan droši staigāt apkārt. Šoreiz līdzi paņemu tikai naudu un uzkaru kaklā mazo fotoaparātu, ko noslēpju zem jakas. Un tad, uztaisījusi pēc iespējas vienaldzīgāku paskatu, eju ielās. Ielas ēstūzī nopērku vakariņām kebabu un, našķodamās ar to, izmetu krietnu četrstūri – nu pilnīgs drūmuma iemiesojums, ne pilsēta. Jau esmu gatava mest mieru, kad atceros, ka jāatjauno higiēnas krājumi – vienlaicīgi izbeidzies gan šampūns, gan zobu pasta. Ejot uz aptieku (arī šeit to ir miljons), sadzirdu mūziku. Labi, paskatīšos, kas tur notiek. Paeju gabaliņu tālāk un priecājos atklāt, ka iepriekš biju gājusi nepareizā virzienā – šeit, tuvāk centrālajam laukumam, pulsē dzīve un pilsēta izskatās drusku labāk. Labi, nav ko izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, rīt pa gaismu izpētīšu visu kārtīgi.

5. maijs, 183. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 12 USD
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 10 USD
Naktsmītnes 11 USD
Izklaide
Citi 10 USD
Dienas bilance 43 USD
Ceļojuma bilance – 1025 USD

3 responses to “Ceļš un laiks

  1. Neticami, ka es jau pusgadu lasu šo stāstu :) Sāku no pirmās dienas un tagad ir tā, ka negribās, lai tas jebkad beidzas. Kad tas brīdis pienāks, tad laikam pašai būs jādodas uz DA. Paldies! :)

  2. Paldies, ar šo aprēķinu viss ir kārtībā, bilanci izmaina tikai tā summa, kas pārsniedz vai ietaupa dienas budžetu (25 USD). Bet kļūda šodienā bija, tiesa gan dienas tēriņu summā, paldies par uzmanības pievēršanu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s