Igvasu ūdenskritums: Brazīlijas puse

Lai ieturētu mūsu kopā ceļošanas tradīcijas, noguļam brokastis un nokavējam check-out laiku. Beidzot pieslējušies, savācam sevi, somas un domas, un ejam ieturēt atvadu branču. Rafaēla autobuss uz Buenosairesu ir pēcpusdienā, bet es gribu doties ceļā relatīvi laicīgi, jo manā šodienas plānā ir Igvasu ūdenskritumu apskate no otras, Brazīlijas puses. Rafaēls nevar nākt līdzi, jo noplūks visas puķes, kas zied krastmalā. Jau nu nē, bet Brazīlija un Paragvaja ir vienas no retajām valstīm, kurp eiropieši var doties dziedādami, bet kanādiešiem un amerikāņiem nepieciešama vīza.

Mans ģenerālais plāns ir šodien nonākt Brazīlijā, nomest somu, tad apskatīt ūdenskritumus, pārnakšņot vienu nakti un nākamajā dienā doties uz Paragvaju. Autoostā prasu biļeti uz Brazīliju, man iedod uz Ciudad del Este, maksā dažus dolārus, viss jauki. Rafaēls mani pavada līdz autobusam, apkampjamies un novēlam viens otram “laimīgu taciņu”. Sēžu autobusā un pie sevis domāju – nez kāpēc uz autobusa bija rakstīts kaut kas par Paragvaju, ja es braucu uz Brazīliju, bet nu labi. Izbraucot no Argentīnas, visi pasažieri rindiņā aiziet uz robežas punktu, dabonu pasē zīmogu par izbraukšanu, ārā esmu. Gaidu Brazīlijas robežu, bet neko nesagaidu. Pēc valodas un karogiem nojaušu, ka esam iebraukuši šajā valstī, bet kur, sasodīts, ir robeža?

Beidzot pārkratāmies pāri vēl vienam tiltam, tad autobuss apstājas. Daži pasažieri izkāpj, bet vairums sēd kā sēdējuši. Hmm, izskatās kaut kas robežai līdzīgs, varbūt man arī jākāpj ārā. Izkāpju. Jā, kaut kāda robeža. Eju iekšā un tur sievišķis man prasa, uz kurieni es dodos. Prasīt – uz kuras valsts robežas atrodos, laikam nebūtu piedienīgi. Sapratusi, ka neko sakarīgu no manis nesagaidīt, būtne iespiež pasē zīmogu. Kamēr pētu to, lai pārliecinātos, ka esmu nonākusi Paragvajā, kā saka mana nojauta, cits kupls sievišķis mani sagrābj aiz rokas un ievelk blakus kabinetā. Neesmu paspējusi attapties, kad tieku iztaujāta par veselības stāvokli un potēm. Saku, ka man viss ir kārtībā. Vai es varot uzrādīt potēšanas pasi. Vienīgā, ko varu, ir pret dzelteno drudzi, bet tā ir tik dziļi somā, ka saku, ka nevaru. Viņa nopūšas un, pierakstījusi manus galvenos datus, ļauj doties tālāk. Pabāžu galvu ārpus robežas mājas, kā tad – kamēr skaidrojos par potēm, mans autobuss ir aizbraucis. Bet pēc kņadas izskatās, ka pilsēta tepat arī sākas, nav liela bēda. Tad ir mana kārta uzbrukumam – uzklūpu sievietei ar kartēm un tieku pie informācijas kalna – par šo pilsētu un Paragvaju kopumā. Lieliski!

Sekodama sievietes ieteikumam, dodos nepilnas stundas pārgājienā uz nomaļu hosteli, centrā esot vien diezgan dārgi hoteļi. Esmu nonākusi citā pasaulē. Nabadzīgākā, krāsainākā, skaļākā, bīstamākā. Katrs otrais piedāvā transporta pakalpojumus vai kādu preci. Zaķīši, ja jūs zinātu, ka man kabatā ir 4 dolāri, 12 Argentīnas peso (1 USD) un mazliet čīliešu naudiņas, jūs mani liktu mierā. Tātad, pirmais uzdevums – tikt pie naudas. Vienmēr jūtos mazliet neomulīgi, ja man nav vietējā nauda vai starptautiski saprotama nauda, kā amerikāņu dolāri vai eiro. Ja nu pēkšņi bankas karte nenostrādā, tad ir ziepes. Bet – karte nostrādā jau pirmajā bankomātā, viss labi. Šī ir viena no valstīm, kur pieejot pie bankomāta, nonāc situācijā “pēkšņi miljonārs”. 200 USD ir aptuveni miljons gvarani. Izņemu pusotru miljonu, kādam laiciņam pietiks.

Pirmais iespaids par cilvēkiem ir labs – uz ielas, redzēdami, ka es kaut ko meklēju, viņi paši nāk klāt un vaicā, vai nevar ko palīdzēt. Veču bariem gan eju ar līkumu, izskatās, ka šajā valstī kleitā nestaigāšu. Argentīnā tādus skatienus neiznāca izjust, bet varbūt tas bija Rafaēla nopelns – redzot “pāri” ceļojam kopā, vairumā valstu cilvēku prāti ir mierīgi. Viskrasāk to izjutu Vidusāzijā – kad pēc vienatnes posma sāku ceļot ar Ivaru, pēkšņi jutos kā atvaļinājumā, tāds miers un atslābums.

Hostelis ir gana īpatns – tā ir ģimenes māja, kurā ļaudis dzīvo, tur ir arī viņu firmas birojs, bet viesu izmitināšana ir tāds kā blakus bizness. Man šeit tīri labi patīk – istabas ir svaigi iekārtotas, namamāte laipna un runā angliski. Iekārtojusies un mazliet atpūtusies, dodos uz netālo autoostu, lai brauktu uz ūdenskritumiem. Vienā no vietējās satiksmes autobusu lodziņiem mani nosūta pa tiešo pie platformām, tur runāju ar autobusa šoferiem un katram no viņiem ir cits viedoklis par to kad, no kurienes un vai vispār autobusi no šejienes iet uz ūdenskritumiem. Viena šofera teiktajam gan piekrītu – pat ja man izdosies tur nokļūt, man nepietiks laika tos apskatīt, ir jau 3 pēcpusdienā. Domīga izvelkos no stacijas un attopos taksometru terminālī. Pie sienas karājas liela planšete ar takšu galamērķiem un cenām. Neviļus sāku to pētīt un drīz vien ir klāt pirmais šoferis, kas ir gatavs mani vest kaut uz pasaules galu. Gudri jau tas nav, bet izklausās tik vilinoši – tevi aizvedīs, pagaidīs, atvedīs un tumsā nogādās pašā mājas durvju priekšā. Un nez kāpēc man tieši šodien savajadzējies tos ūdenskritumus, it kā rīt tie būs jau aiztecējuši citur. Padodos un, nokaulējusi cenu, kāpju taksī. Brīdi vēl sevi lamāju par tādu izšķērdību, bet tad atslābstu – pirmajā dienā nav ko “mētāt vietējo”, varbūt, ka nauda atsver risku.

Pirms četriem esam galā, sarunājam tikšanās vietu un es sēžos nacionālā parka transfēra autobusā, kas nogādā tūristus pie pastaigu takām un ūdenskritumiem. Šeit ir viena galvenā taka, kas ved gar upi un no kuras var redzēt ūdens tērces. Ko mēs darām šādās situācijās? Salīdzinām, protams! Argentīnas puse piedāvā lielāku daudzveidību, garākus pārgājiena maršrutus un attiecīgi skatu punktus, bet šejienes, Brazīlijas puse, ļauj piekļūt ūdenskritumiem daudz tuvāk. Viss ir koncentrētāk un iespaidīgāk. Lūk, jums ieskatam trīs īsi video.

Bet, ja man vajdzētu izvēlēties apmeklēt tikai vienu no pusēm, būtu ļoti grūti – katrai no tām savs šarms un skaistums. Arī šajā pusē ir vairākas takas, kas vijas caur mežu, bet tām man, diemžēl, šodien nav laika, tāpēc aplūkojusi centrālo daili, dodos atpakaļ uz parka izeju, tuvojas ciet slēgšanas laiks.

Taksis mani vizina mājup un prasu šoferim, kā tas nākas, ka mēs varam apmeklēt Brazīliju bez robežposteņu šķērsošanas. Ai, tas esot tik tuvu, šeit neviens pasi neprasa. Tik nesapratu, vai tas ir oficiāli akceptēts fakts vai robežsargu slinkums. Šķiet, ka drīzāk pirmais. Man, katrā ziņā, par to prieks, jo nevēlos izraibināt baltos pases plankumus ar vienas dienas zīmogiem.

Prasu šoferim, vai mana hosteļa apkaimē ir kāda laba vietiņa, kurā par ne pārāk dārgu naudu paēst. Kā tad, tieši pretim, Fast Way saucas. Jā, pa dienu to redzēju, bet nosaukums un izskats neiedvesa uzticību. Prasu šoferim, vai tur var dabūt arī ko vairāk par frī kartupeļiem un hamburgeriem. Jā, visu ko varot dabūt – esot ļoti garšīgi. Ja man vajadzētu veidot kulinārijas ceļvedi par kādu pilsētu, taksisti būtu pirmie, kam es vaicātu padomu. Man vēl nekad nav iznācis vilties taksistu ieteikumos – viņi zina vietas. Tāpēc arī šoreiz nolemju paļauties uz profesionālo gudrību un eju vien iekšā restorānā ar dīvaino nosaukumu.

Izskatās patukšs. Bet, ieskatījusies pulkstenī, saprotu arī kāpēc. Ir tikai septiņi, droši vien, ka arī šajā valstī viņi sāk ieturēt vakariņas ap deviņiem. Viesmīlis atnes ēdienkarti, viss izskatās labi, tāpēc vaicāju viņa ieteikumu. Vai es ēdot gaļu? Nu jā. Nu tad viņu meistarstiķis esot gaļa uz iesmiņa, dikti lieliska. Cena gan arī “dikti lieliska”, bet nu labi – ja jau šodien ir mana “izpaušanās diena”, lai iet – nosvinēšu ceļošanas vienatnē sākumu (cik viegli atrast iemeslu svinībām, vai ne) un no rītdienas sākšu “jaunu, skaistu dzīvi”. Pēc pusstundas sāku nožēlot izvēli, jo ēst gribas kā traks, bet pēc 45 minūtēm mans kunģis klauvē pie visām vēdera sienām un brēc par netaisnību – pārējie galdiņi, kas ēdienu pasūtīja pēc manis, jau kāri mielojas. Aptuveni pēc stundas parādās viesmīļi. Divi. Viens nes milzīgu, koka klucī vertikāli iedurtu gaļas iesmu, uz kura gozējas četri gaļas gabali, katrs neliela steika izmērā. Otrs nes frī kartupeļus un citus niekus. Šausmas, ko es esmu pasūtījusi. Viesmīlis apmierināti smaida, redzot manu sejas izteiksmi. Nu neko, metos ēdienam virsū un, pieveikusi pusi, jūtos kā uzvarējusi sīvu cīņu. Atlikušo lūdzu iepakot līdzņemšanai, bet tas nav nekas neparasts – vēroju, ka teju visi apmeklētāji aiziet no šejienes ar baltām kastītēm rokās.

Ieveļos hostelī un dodos taisnā ceļā uz gultu. “Krrrkt!”, lecot gultā saka manas mīļās džinsu bikses. Nezinu, vai tas ir protests pret šitādu izēšanos vai arī vienkārši fakta apjausme, ka esmu nonākusi lētākā zemē un laiks mainīt garderobi, bet “bikšu dzīve pušu ira”. Nekas, vēl jau pāris bēdas somā atrodamas.

Biju cerējusi izbaudīt vientuļu nakti, jo esmu savā sešvietīgajā karaļvalstī viena, bet ap vienpadsmitiem vakarā tomēr ieveļas kaut kāds princis. Bet šķiet, ka gana pieklājīgs, jo pat pēc mana aicinājuma nekautrēties un slēgt iekšā lielo gaismu, jo es vēl neesmu aizmigusi, viņš turpina iekārtoties mobilā telefona lukturīša gaismā. Man ienāk prātā apvaicāties, vai viņš nekrāc, lai saprastu, vai meklēt somā ausu aizbāžņus vai nē, tomēr kautrība un pieklājība uzvar. Cerēsim, ka uz pasaules ir arī daži vīrieši, kas nekrāc, un viņš ir viens no tiem.

p.s. Krāsaino dienu veltu Laurai Bitei – tāpat vien :) Paldies, Laura!

p.p.s. Šī bija arī galīgi traka diena, kad atgriezties pie izdevumu uzskaites, bet solītais jāpilda – esmu prom no Rafaēla un tabulām būs būt. No rītdienas jauna, skaista un taupīga dzīve, ja.

29. aprīlis, 177. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 3 USD
Pilsētas transports
Proviants 22 USD
Naktsmītnes 15 USD
Izklaide 50 USD
Citi
Dienas bilance 90 USD
Ceļojuma bilance – 965 USD

3 responses to “Igvasu ūdenskritums: Brazīlijas puse

  1. Inese

    Ārkārtīgi skaisti ūdenskritumi.
    1. Vai gadījies būt arī Venecuēlas pusē, pie pasaulē augstākā ūdenskrituma uz triju valstu robežas ?
    Mans nodoms pabraukt pa Aleksandra Laimes maršrutu ( ja zini, bija tāda grāmata par viņu ” Zelta upe” ), taču pašreiz tur diezgan nemierīga situācija valstī …
    2. Kura ,Tavuprāt, bankas karte pārsvarā nostrādā daudzās pasaules valstīs? Swedbankas?

  2. Inese, paldies!
    1. Redzēs, biju paredzējusi apmeklēt visas DA valstis, bet Venecuāla šobrīd ir uz jautājuma zīmes. Jā, esmu lasījusi Laimes grāmatu, protams, gribētos tur pabūt.
    2. Es teiktu, ka ārvalstīs vairāk vērts skatīties uz sadalījumu Master Card vai Visa card, mazāk uz izdevējbanku. Man drošības pēc ir abas. Un jā – es gadiem esmu Swedbank klients, mani pilnībā apmierina gan internetbanka, gan karšu darbība, gan klientu serviss.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s