Šķiet, septiņos no rīta pēdējo reizi cēlāmies vien Antarktīdā, bet šorīt esam pieslējušies par godu Igvasu ūdenskrituma apmeklējumam. Esam sarunājuši kompānijā divas dāņu meitenes no mūsu hosteļa – brauksim ar taksi, kas četratā izmaksā tikpat cik autobuss. Atrodam omulīgu šoferi, kas visu ceļu bārsta jokus un liek mums vietējos šlāgerus, un drīz vien jau esam sasnieguši Igvasu nacionālo parku. Šoferis neņem naudu – samaksāsiet, kad dosimies atpakaļceļā. Baigā uzticēšanās, mēs teorētiski varētu aizmukt ar autobusu.
Sākam ar ūdenskritumu tālākā punkta – Velna rīkles apskati. Visi mums ieteica turp doties vispirms, pēcpusdienā šī vieta esot cilvēku pārbāzta. To par īpaši vientuļu nevarētu nosaukt arī šobrīd. Lai tiktu pie fotogrāfijas bez spalvainiem elkoņiem blakus, ir „jāķer moments”. Bet ir skaidrs, kāpēc tik daudzi vēlas apskatīt šo vietu. Jau pa gabalu var redzēt kā nekurienes vidū gaisā ceļas balti tvaika mākoņi. Seklais ūdens klajs izskatās tik mierpilns un nevainīgs, bet pēkšņi tas uz galvas metas lejā, pārvērzdamies baltā un mutuļojušā sienā. Velna rīkles galu redzēt nevar, to aizsedz tvaika mākoņi, kas piešķir vietai vēl mistiskāku paskatu. Tas izskatās aptuveni šādi.
Teorētiski starp galvenajām apskates vietām var pārvietoties ar vilcieniņu, bet mēs izlemjam iet kājām – negribam stāvēt rindā un spiesties starp ļaudīm. Džungļu ceļš ir cilvēku tukšs un taureņu pilns. Izbaudām mierīgu pastaigu, cilvēki atkal parādās vien nākamās stacijas tuvumā. Pēc vēl vienas takas izpētes mūs ir pieveicis izsalkums. Pārtika šeit ir padārga, bet ēst gribas un mēs nopērkam vienu empanadu komplektu. Apsēžamies ieturēties un tad parādās viņi. Coaties spāniski un coatis angliski. Nezinu kā latviski, bet apzīmēšu kā koatis. Viltīgie dzīvnieki ar strīpainajām astēm labi zina, ko cilvēki šeit dara. Mēs ar Rafaēlu arī zinām, ko viņi šeit dara, tāpēc rūpīgi pieskatām savas pusdienas. Šejienes viesmīļa galvenais pienākums nav vis trauku novākšana vai ļaužu apkalpošana, bet gan koati prom dzīšana.
Bet tas palīdz uz pavisam īsu mirkli. Man diemžēl neizdodas nofilmēt pašu zagšanas procesu, bet, kamēr mēs uzturējāmies kafejnīcā (minūtes 10 – 15), koati nozaga vienu empanadu no blakus galdiņa un veselu maisiņu no cita, mazliet tālāk esoša.
Atjaunojuši spēkus, ejam uz nākamo taku. To šeit ir diezgan daudz un no katras paveras mazliet cits skats – var apskatīt ūdenskritumus no dažādiem leņķiem un augstumiem. Vienojamies ar Rafaēlu, ka mums vislabāk patīk skati no zemāka punkta, tāpēc nokāpjam līdz pašai upei. Saule uzzīmējusi lietus pilieniņos pilnu varavīksnes loku, uzspodrinājusi baltās ūdens šaltis un iekrāsojusi ūdeni vienā zaļajā tonī, bet kokus citā. Mēs stāvam un veramies šajā skaistuma pārbagātībā, ir gandrīz vai par daudz visa kā vienā punktā. Jā, Liena Muraškina, šī ir Īpaša Vieta, gaidi pastkartīti! 🙂 Paldies!
Klusākā vietā mūs ielenc zilgandzelteni putni. Es graužu ābolu un viņi skatās manī kāriem knābjiem. Labi, labi, pametu šiem dažus mazus gabaliņus, bet laimīgākais tiek pie veselas serdes. Par atlīdzību šie rātni pozē objektīvam.
Lēnām tuvojas četri pēcpusdienā, laiks, kad esam sarunājuši satikties pie ieejas ar taksistu un dāņu meitenēm. Kā pēdējos apskatām pāris šejienes muzejus un īsi pirms norunātā laika esam beiguši šīs vietas apskati. Taksists mūs jau gaida, drīz klāt ir arī dānietes un dodamies atpakaļceļā.
Hostelī Rafaēls metas atvēsināties baseinā, bet es iekrītu vēlīnā siestas snaudā – garā un karstā diena ir mani piebeigusi. Vakarā ejam ielās, ir mūsu pēdējais vakars kopā – rīt es dodos tālāk uz ziemeļiem, bet Rafaēls atpakaļ uz Buenosairesu. Ir vēl viens ļoti atklāto sarunu vakars, šovakar Rafeāls ir runātīgāks, es esmu „psihoterapeits”. Tā mēs maināmies ik pa laikam. Vispār tās šķiršanās sajūtas ir tik dažādas. Lai arī (ar nelielām pauzēm) esam ceļojuši kopā vairāk kā divus mēnešus un esam viens otram ilgākie ceļabiedri ceļošanas vēsturē, man šoreiz gandrīz vai nav skumji. Pirmkārt, Rafaēls pieder pie tiem cilvēkiem, kurus es diezgan droši satikšu atkal, otrkārt, esmu mazliet noilgojusies atkal ceļot vienatnē.
27., 28. aprīlis, 175., 176. ceļojuma diena
Gundega
Ooo, mandomāt, tie ir degunlācīši. Nezināju, ka šie tik aizrautīgi našķu čiepiņi. Sastopami arī iekš mūsu zooparka.