Yo thinko – esam Dienvidamerikā!

No rīta ar vieglu nokavēšanos sēžamies uz Fēliksa motorollera un braucam uz vietu, no kuras atiet autobuss uz lidostu. Tikko beidzis līt, ir silts, koki smaržo un Barselona mostas jaunai darba nedēļai. Nav nekā labāka, kā uz motorollera traukties pa slapjajām ielām un vēl uz atvadām ieelpot Eiropas pilsētas smaržu. „Muchas gracias”, bučas uz abiem vaigiem, atdodu ķiveri un skrienu ķert autobusu, kas jau dīžājas pieturā.

Lidostā nonāku laicīgi, izeju visas kontroles un laicīgi nosēžos pie saviem vārtiem. Tuvojas iekāpšanas laiks, bet nekāda kustība pie vārtiem nenotiek. Process sākas ar kavēšanos un arī, sakāpuši lidmašīnā, vēl krietnu brīdi nīkstam un gaidām atļauju pacelties. Kad sākam ieskriešanos, palūru blakussēdētāja roleksā – startējam 40 minūtes vēlāk. Ņemot vērā, ka man Madrides lidostā bija tikai viena stunda, lai pārsēstos (nomainot termināli), jaunais pavērsiens man ne īpaši patīk. Tomēr, tā kā abi lidojumi ir Ibērijas saistītie reisi, man ir zināma cerība, ka šie varētu mani mazliet pagaidīt. Un galu galā, ja nu ne – es nekad neesmu bijusi Madridē.

Tomēr jau pie izkāpšanas vārtiem Madridē stāv sparīga spāniete, kas kliedz: „Kito, Kito” un kaut ko vēl spāniski. Pieeju pie šīs un paziņoju, ka šobrīd nesaprotu spāniski, bet uz Kito gan gribu nokļūt. Viņa man aši sniedz norādījumus angliski un lūdz pasteigties. Es arī skrienu caur veikaliem, pa eskalatoriem, lecu vilcienā, aizbraucu līdz nākamajam terminālim, tad atkal caur veikaliem, tad bezgalīgiem koridoriem. Kad bez elpas esmu nonākusi pie vārtiem, esmu gandrīz vīlusies, ka iekāpšana tikko sākusies. Biju gara acīm iztēlojos, ka visa lidmašīna jau gaida un man, ielecot salonā, brašs stjuarts uzreiz aizcirtīs salona durvis, es sagumšu sēdeklī, bet pa mikrofonu tiks paziņoti lidojuma sākuma svētie vārdi: „Boarding completed”. Bet neko. Lēnā garā vēl aizsoļoju līdz labierīcībām un kopā ar citiem mirstīgajiem stājos rindā uz iekāpšanu. Pagaidām Madride man paliks prātā vien kā traks skrējiens cauri lidostai.

Lielais putns ir pilns līdz ūkai un visai izbrīnīta konstatēju, ka šajā lidmašīnā nav lokālās izklaides sistēmas – vien arhaiskie pāris ekrāni pa visu salonu. Joder, tieši tagad, kad jālido gandrīz 12 stundas. Vienīgi jauki, ka man blakus sēd blonda sieviete, kas man uzreiz iepatīkas – izskatās pēc interesantas sarunu biedrenes. Iepazīšanās nolūkos piedāvāju savu pildspalvu imigrācijas kartes aizpildīšanai un drīz vien jau sākam sirsnīgas sarunas. Irine ir no Gruzijas un valdības uzdevumā dodas uz vides jomai veltītu konferenci Kito. Ir tieši tā kā es domāju – sarunas rit viegli, Irine ir lieliska kompānija, drīz jau gvelžam kā vecas draudzenes.

Tā kā vides konference ir veltīta putnu un dzīvnieku migrācijas jautājumiem, tad izstāstu viņai par Latvijā realizēto projektu „Dzīvības lidojums”. Viņa ļoti ieinteresējas un apsolu noskaidrot aktivitātes organizatoru kontaktus. Mīļie draugi un paziņas – varat izpalīdzēt? Esmu droša, ka kāds no jums zina, kas rīkoja šo interesanto akciju.

Lielāko lidojuma daļu nopļāpājušas angliski, konstatējam, ka abas mākam arī krieviski un ar vēl lielāku sparu turpinām trīt mēles šajā valodā. Arī spāņu valodas zināšanas mums līdzīgas – abas esam to veiksmīgi aizmirsušas. Irine smejas, ka šodien pie sevis štukojusi, kā spāniski būtu „es domāju” un ātrumā nonākusi pie versijas „yo thinko”.

Pavisam lēzeni pilots nosēdina lielo lidmašīnu Kito lidostā un mēs speram pirmos soļus uz jauna kontinenta zemes. Apkārt ir zaļš, visur kalni, tikai gaisa temperatūra ir vēsāka nekā mūsu iedomātā. Irinei būs nodrošināts transports uz pilsētu kā konferences dalībniekam un sarunājam, ka, ja tas būs autobuss, man arī nebūs nekādu grūtību sataisīt pietiekami gudru konferences dalībnieka seju. Tomēr autobuss diemžēl ir tikko aizgājis un nākamais jāgaida pusotru stundu. Mēs nolemjam samesties slinkajam taksim un par 25 dolāriem doties ceļā tūlīt pat.

Taksī ik pa laikam neticīgi viena otrā paskatāmies – „Tu saproti, mēs esam Ekvadorā, mēs esam Dienvidamerikā. Tu vispār apjaut, kurā globusa stūrī tas ir?”. Liktenis ir izkārtojis tā, ka mans namatēvs dzīvo aptuveni divu kvartālu attālumā no Irines viesnīcas. Uz atvadām sabučojamies un nosolāmies, ka vēl kādu vakaru satiksimies tepat Kito uz kādu alu vai kafiju.

Es dodos uz deviņstāvīgas ēkas devīto stāvu un drīz jau esmu igauņu Hannesa dzīvoklī. Apsveicināmies, nododu viņam Jāņa sūtījumu un nosēžamies papļāpāt. Arī Hannes ir lielisks sarunu biedrs, bet tā kā pēc Eiropas laika ir pieci no rīta, es gan vairs neemu nekāds dižais runātājs. Manas acis kļūst arvien šaurākas, bet žāvas – platākas. Hannes to drīzi piefiksē un ļauj man atpūsties. Nomurminājusi savu vakara pātarmantru, ielokos šaurajā dīvāniņā, un izslēdzos uz skaitli trīs.

PIRMAIS: solis uz DA zemes! :)

Izdevumi:

„Tālais” transports 15 USD
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 15 USD
Ceļojuma bilance + 10 USD

 

3 responses to “Yo thinko – esam Dienvidamerikā!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s