Norunātajā laikā, pusdeviņos no rīta, sēžu tūrisma aģentūrā un sukāju iekšā „street food” brokastis – rīsus, kartupeļus, ceptu olu un desu. Jāpaēd ir, kas zina, kad mums nākamo reizi kaut ko ēdamu piešķirs. Ierodas arī Sāra ar Ivanu, drīz seko arī Amaija.
Mūs sasēdina mikrobusiņā, pa ceļam ielādē vēl citu tūristus no mazās pilsēteles viesnīcām un tad laižam uz džungļiem. Par šo dienu es jau zinu – tā būs Mārtiņam Ozoliņam, arī man nepazīstamam, bet jau ilgstoši uzticīgam lasītājam, par kuru zinu vien to, ka viņa atvasēm tīk eksotiski zvēri – tāpēc gan kartīte, gan diena pieskaņota šai patikšanai.
Mūsu gids Mario ir riktīgi jocīgs – katru reizi, kad viņš pēc uzrunas aiztaisa mikriņa durvis, mēs izplūstam smieklos. Viņš runā pārmaiņus spāņu un angļu valodās, strādā par gidu jau 17 gadus. Drīz gan mēs viņu iemīļosim un sauksim par mūsu Supermario.
Vispirms pieturam vietā, kur mīt pērtiķi – daži sēd būros, bet citi cilpo apkārt. Apkārt skraidošie diez ko draudzīgi noskaņoti neizskatās, tāpēc vismaz es priecājos tikt prom no šīs vietas. Arī „džungļus” biju iztēlojusies mazliet citādāk – nevis kā viesošanos zoodārzam līdzīgā vietā. Nākamā pietura ir „giant fish” baseini (one dollar extra) – tuvinot ūdenim jēlas zivs (vai gaļas) strēmeli, jāraugās, lai vairāk kā metru garās zivis nepaķer līdzi arī tavu pirkstu.
Kad iebraucam lietus mežā, līst tā, ka diez ko ārā līst negribas. Bet jāiet vien ir – mums izsniedz nīkus lietusmētelīšus (labi, ka vismaz tādi ir) un lēkšojam pāri upei uz kādu vietējo ciemu. Tu visiem, kas vēlas, ar vietējā augļa sulu uzzīmē uz sejas vietējo cilšu rakstus vai ko tamlīdzīgu. Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc bērniem patīk, ka viņiem uzzīmē „sejiņas”, bet šķiet, ka tagad saprotu. Arī mēs ar Sāru un Amaiju ļaujamies greznojumiem, bet pēc tam trenkājam Ivanu, lai viņš mūs safotografē visādos rakursos.
Turpat, pa visu lietu, mūs sasēdina pa četriem koka kanoe un sākas nobrauciens pa upi. Viss jau būtu labi, ja vien tā laiva nešķistu tik traki nestabila. Tā kā no upēm šo to saprotu, man ir grūti nosēdēt bez aira un paļauties uz vietējā laivinieka izveicību – bet nekas cits neatliek. Vienā vietā uztriecamies akmeņiem un laiva sašūpojas pa īstam draudīgi, es gandrīz izmetu fočuku, jo nodarbinu sevi vismaz ar filmēšanas prieku.
Diena jau ir pusē un mēs sākam apmainīties izsalkušiem skatieniem. Tāpēc esam dikti priecīgi, kad šoferis piestāj pie koka mājelēm, kur mūs gaida pusdienas – zupa un ierastie rīsi ar vistu. Paēduši kāpjam kalnā. Tā galā mūs sagaida tālo skatu skaistums un gara virve ar dēli galā, ar kuru var šūpoties virs tālēm. Salīdzinoši ar šo, „Mājas kokā” šūpoles ir maza bērna šļupsts. Šeit tu tiešām lido tādā augstumā, ka pēc tam kauliņus nesalasīt. Iesākumā visi šķībi skatās uz atrakciju, līdz piesakās daži dullie. Gluži neprātīgs šis pasākums nav – Mario pats lido bez drošinājuma, bet pārējiem uzliek jostu un piestiprina to pie virves. Es arī domīgi noskatos uz pasākumu – drusku vēders raujas čokurā no domas par lidojumu. Bet jāmēģina ir. Ļauju Mario aplikt jostu un piekodinu, lai norīko papildspēkus manis noķeršanai – es neesmu nekāda spalviņa. Pirmajā šūpošanās reizē klusēju, jo sirds kāpj pa muti ārā, bet, kad virve aiziet pāri nekurienei otro reizi – laižu vaļā bļāvienu – sajūsmas, nevis baiļu! Puiši mani noķer pavisam viegli, nolecu no dēļa, kājas vēl mirklīti viegli trīc. Tā kā Ivans nofilmēja manu lidojumu vertikāli, tad par sodu ielikšu viņējo.
Kad visi, kas vēlējās ir palidojuši, rāpjamies atpakaļ pie busiņa. Vēl priekšā pēdējā atrakcija – viesošanās pie vietējā samaņa. Viņš mīl visādu dzīvu radību, tāpēc salaidis dīķī aligatorus (kaut kur klejojot arī anakonda), kā arī beigtus – sakāris ap kaklu tīģerzobu virtenes. Mario atnes no būrīša vienu dzīvu rāpuli – interesenti var sagrābt čūsku pie galvas un pabildēties. Šo atrakciju tomēr izlaižu.
Vakars sāk tumst un mēs noejam pie ūdens – šeit satek divas upes, veidojot vietu, ko sauc par miglas vārtiem. Migla arī pastaigājas pa vārtiem, pie apvāršņa pret saulrieta debesīm izgaismojas vulkāna siluets. Pārīši salīp ciešāk, pārējie raugās tālēs saldsērīgiem skatiem. Visi pieklustam atvadu skaistuma priekšā, bet, kad debesis satumsušas pavisam, klusēdami dodamies mājupceļā.
PIRMAIS. Lidojums virs nekurienes!
8. diena, 2014. gada 11. novembris
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 8,25 USD |
| Naktsmītnes | 10 USD |
| Izklaide | 26 USD |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 44,25 USD |
| Ceļojuma bilance | – 70,75 USD |
