Krišna un zirnekļi

Viens no Amaijas „bucket list” punktiem ir palidot ar paraplānu un viņai šķiet, ka Ekvadora ir kā radīta, lai to realizētu. Vai es vēlos pievienoties? Lai arī prieks nav lēts (60 USD) un esmu jau to izpildījusi Krimā, es vēlos gan. Man nekādi neizdodas atcerēties šīs izklaides nosaukumu spāniski, bet Amaijai – angliski, tāpēc mēs, runājot par gaidāmo piedzīvojumu, sakām vienkārši „parapara” . Tiksimies „parapara” vietā, vai pēc „parapara” mēs darīsim to un to – apmēram tā mēs sarunājamies.

Parapara lidojums ir paredzēts divos pēcpusdienā, tāpēc līdz tam vienkārši darām savu darāmo – es rakstu iekavētos ierakstus, kuriem pēdējās divās dienā nepietika laika, Amaija lasa un pastaigājas pa pilsētu. Tomēr, kad divos aizejam uz parapara vietu, puiši paziņo, ka diemžēl šodien lidot nevarēsim – tuvojas vētra. Man viens pīpis, Amaija gan ir saskumusi. Es viņu mierinu, sakot, ka nekad nevar zināt, kāpēc lietas notiek tā vai citādāk, bet beigās vienmēr izrādās, ka tieši tā tām bija jānotiek. Teikto ilustrēju ar neseno piemēru, kad autobuss mani aizveda garām Cotopaxi vulkānam – tikai tāpēc, lai es iepazītos ar Ulriku un citiem ceļabiedriem. Amaija man piekrīt un mēs ejam uz autobusu.

Autoostā Amanda klačojas ar pārdevējām – viņai vispār patīk un sanāk runāties ar svešiem cilvēkiem (vēl vairāk kā man). Mēs no vienas nopērkam nelielas pupiņas, kuras šeit sauc par „čočo” – Spānijā šis vārds nozīmē “vagīna”.

Drīz jau klāt ir autobuss un mēs sēžamies, lai brauktu uz miestiņu Rio Negro – netālu no tā ir jogas centrs, kuru Amaija atradusi caur kaučsērfingu (šeit teju visi ceļotāji zina, kas tas par zvēru) un, uzzinājusi manu interesi par jogu un sapni par jogas centru, mudināja doties turp. Kad mēs iepazināmies ar Amaiju, tad, runājot par profesijām, mums sanāca līdzīgs teksts. Amaija ir grafiskā dizainere ar sapni par dziedāšanu (ne tikai – viņai jau to dara), un es – pīrārists-mārketologs ar sapni par rakstīšanu (nevar teikt, ka arī es to nedarītu) un jogu. Tagad Amaija man palīdz, ik pa laikam iebakstot vienā vai otrā virzienā – „redzi to grīdu ar mozaīku no flīžu lauskām – tas tev varētu noderēt jogas centram” un tamlīdzīgi. Es, savukārt, lieku lietā iepriekšējās dzīves zināšanas un iesaku Amaijai ideju kaudzi, kā viņa varētu pelnīt naudu ar dziedāšanu. Tā mēs te viena otru uzmundrinām.

No Rio Negro atrodam mašīnu, kas mūs aizved līdz jogas centram. Nonākušas tur, cenšamies saprast situāciju. Beigās izlemjam palikt vienu dienu kā brīvprātīgās – ir iespēja palīdzēt celtniecības, dārza vai virtuves darbos. Arī tad ir jāmaksā (12 USD), bet ņemot vērā, ka tas ietver dalību jogas nodarbībā, nakšņošanu un pārtiku – ir ok.

Pirmā atrakcija ir vakara mantru nodarbība – Amaija ir noilgojusies dziedāt. Tomēr svešā melodija un mazie burtiņi „dziesmu grāmatā”, kurus pustumsā grūti saredzēt, īsti neļauj izpausties. Šis jogas cents ir draugos ar Krišnu, tāpēc arī mantras ir ap šo tēmu. Cenšos atvairīt prāta aizspriedumus un pieņemt šo pieredzi, tomēr, kad galvenais ceremonijas vadītājs atver mazu altāra aizkariņu, aiz kuras slejas skolotāju fotogrāfijas (kuras nevar īsti saskatīt) un lielas lelles ar izvalbītām acīm (kuras var saskatīt ļoti labi), man ir jāpieliek visas pūles, lai nesāktu skaļi zviegt.

Kaut kā pārdzīvojušas mantru pasākumu, dodamies vakariņās – uz tikko ceptām čapati plāksnītēm salikts dārzeņu sautējums (šeit ir veģetārā ēdināšana) garšo ideāli. Pēc vakariņām var noskatīties filmu – angļu valodā ar spāņu subtitriem, ko es valodas praktizēšanas nolūkos arī daru.

Pirms gulēt iešanas kritiski nopētu gultu – šejienes gultasveļa, protams, nevar sacensties ar Tadžikistānas „pieczvaigžņu viesnīcu”, bet pilnīgi tīrā tā, visticamāk, nav. Tā gan būtu mazākā bēda – kad noņemu segu, lai izpētītu palagu, no tā uz visām pusēm pamūk mazi, melni zirneklīši. Man principā zirnekļi patīk, bet tad, ja esmu ar viņiem tuvāk pazīstama. Ar Latvijas zirnekļiem mani saista tuva draudzība, esmu vienu otru pat pārbarojusi. Bet, vai šejienes daudzkājainie radījumi ir tikpat nevainīgi kā mūsējie – man tāda pārliecība nav. Drošs paliek nedrošs – aizvācu segas un izritinu savu guļammaisu. Apkārt lidinās visa iespējamā dzīvība – naktstauriņi, knišļi un citi lidotāji. Māja ir šķirbaina un iekšā var tikt visi, kam ir tāda vēlēšanās. Kad kāds cilvēks pārvietojas par otro stāvu, viss līgojas – es izsaku Amaijai pieņēmumu, ka arī šo celtni, visticamāk, cēluši brīvprātīgie. Kad izstāstu Amaijai par zirnekļiem, viņa lūdzoši paskatās uz mani – „tu taču joko, vai ne”. Saku, ka diemžēl pārmaiņas pēc nejokoju. Arī Amaija pārvieto spilvenu uz otru gultas pusi (tālāk no zirnekļu midzeņa), bet tomēr, pēc kārtīgas izpētes, nolemj gulēt palagos. Viņa nodzēš gaismu un, lienot zem segas, nosaka: „Mans draugs – ja mēs izdzīvosim šo nakti, mēs vēl ilgi dzīvosim”.

Pirmais. Hārē Krišna!

9. diena, 2014. gada 12. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 2 USD
Pilsētas transports
Proviants 6 USD
Naktsmītnes 12 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 20 USD
Ceļojuma bilance – 65,75 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s