Iestrēguši peklē

“Nu, kā gulēji?”, uzdodu Ivaram rīta standartjautājumu. “Ne visai. Vispār esmu riktīgi slims”, viņš paziņo nejauku vēsti. Šis aizcilpo uz aptieku pēc drapēm, es liekos uz otriem sāniem vēl pasnaust. Ap deviņiem jūtos izgulējusies, arī Ivaram zāles drusku līdzējušas – ejam paēst brokastis. Laipna sieviete uzliek mums ierastos cīsiņus un olas, kā arī mazāk ierastos frī kartupeļus.

Paēduši atgriežamies viesnīcā – Ivars mazliet vēl paguļ, es uzcepu bloga ierakstu, kuram iepriekšējā vakarā nepietika spēka. Tad lēnām sākam virzīties atpakaļ uz Hudžandu – pilsētu, no kuras sākām savu Tadžikistānas vizīti. Pirms tam gan, par spīti apstākļiem, esmu izdīkusi Ivaram, ka izmetīsim lociņu caur Botānisko dārzu – tur dzīvo slēpnis.

Domājam, vai ņemt taksi vai braukt ar mikroautobusu, bet ielecam pēdējā, jo vajadzīgais numurs nāk kā uz pasūtījumu. Sākumā busiņš ir tukšs, bet lēnām piepildās ar ļaudīm un drīz jau atgādina šprotu bundžiņu. Pilnīgi jūtu Ivara nosodošo skatienu pakausī, jo braukt ar mikriņu bija mana ideja. Man pašai gan tīri labi patīk – var apskatīt tadžiku ļaudis un mazliet pašu pilsētu. Bet, ja es būtu slima, tad diez vai izbaudītu šo procesu.

Beidzot ir klāt Botāniskā dārza pietura, kāpjam ārā un dodamies dārzā. Atzīstos Ivaram, ka ne tikai slēpņi, bet arī Botāniskie dārzi ir mana vājība. Ivars kaut ko nomurmina, ka tad, ja tie ir smuki, tad tiem nemēdz būt ne vainas. Izklausās, ka konkrētais eksemplārs nekvalificējas. Man arī patiesībā tas nešķiet pārāk glīts, bet esmu redzējusi arī ļaunākus. Pie pirmā soliņa Ivars piebāzējas un saka, ka gaidīs mani šeit. Labi, es nometu lielo somu un dodos slēpņa meklējumos. Tā teorētisko vietu atrodu diezgan ātri, bet kastīte izrādās pārvietota uz slēptuvi, kas tiek raksturota ar diviem angļu vārdiem, no kuriem nesaprotu nevienu. Par spīti visam, izložņāju visas aizdomīgās vietas, bet tā kā apvidū atrodas vairāk kā 10 žuburaini un vienādi koki, atmetu meklēšanai ar roku. Dodos pie Ivara drusku bēdīgā noskaņojumā – šī man bija vienīgā iespēja atzīmēties Tadžikistānā. “Nekas, tāda mēdz būt dzīve”, viņš nosacīti mierina.

Tad gan ņemam taksi un braucam uz vietu, no kuras iet mašīnas uz Hudžandu. Tur šoferi par mums cīnās ne pa jokam. Bet tagad mēs esam slīpēti – zinām, ka noteikti negribam sēdēt pēdējā rindā un viens no galvenajiem atlases kritērijiem ir auto atiešanas laiks (t.i. cik cilvēku jau sēž mašīnā). Vēl subjektīvs, bet ne mazsvarīgs kritērijs – kā mums patīk šoferis. Beigās atrodam optimālu variantu – samaksājot mazliet vairāk, būsim sēdeklī bez trešā ceļabiedra. Braucienam, kas solās ilgt stundas piecas, komfortam ir nozīme.

Drīz jau klāt ir pēdējais ceļabiedrs un dodamies ceļā. Pirmā pietura, kā ierasts, ir degvielas uzpilde. Tad laižam tālāk un mūsu šoferis ir nevis džigits, bet džigits, džigits. Viņš laiž pa kalnu serpentīniem uz 80 – 90 km/h, vietām sasniedzot 117 km/h. Spidometrs džekam gan nestrādā, ātrumu es nosaku pēc gps. Kalni skaisti, tuneļi īsi, mūs (labi, mani) vienīgi nedaudz biedē brauciens caur mūsu elles tuneli.

Kad tuvojamies tam, redzam, ka smagās mašīnas sastājušās pie tuneļa divās rindās. Mūsu šoferim tas nav šķērslis un šis gar ceļa malu aizbrauc visiem garām un šauj tik tunelī iekšā. Šoreiz uz priekšu virzāmies daudz ātrāk, jau nopriecājamies, ka tiksim cauri necerēti ātri un vispār tas tunelis nemaz nav tik šausmīgs, kā mums turpceļā šķita. Pēkšņi apstājamies auto kolonnas galā. Tajā stāv pamatā smagie un, tā kā pretējā josla ir brīva, mūsu džigits lec tajā. Mēs braucam vairākus kilometrus un labajā malā cieši cita pie citas stāv smagās mašīnas – mēs netiekam gudri, kas notiek. Līdz nosprūst arī mūsu rinda. Viss, šoferis noslāpē motoru un mēs sēžam tumšā tuneļa vidū. Citas mašīnas nav izslēgušas aizdedzi, piekvēpinot jau tā putekļaino tuneļa gaisu. Gaidām minūtes desmit, minūtes divdesmit. Es cenšos elpot lēnām un mierīgi, bet jūtu, ka sāk trūkt skābekļa un man velk uz histēriju. Ivars gan mierīgi spriedelē, ka nav zināms, cik stundas nīksim iesprūduši mūsu peklē (kas ir taisnība), bet pastāstu, ka man nav īsti labi un palūdzu par tām stundām nerunāt. “Labi, visticamāk, pavisam drīz tiksim ārā”, Ivars nosaka.

Mūsu šoferis, kas bija aizgājis noskaidrot sastrēguma iemeslu, atgriežas ar labām ziņām. Lielajai urbjmašīnai bija sadedzis motors un tā iestrēgusi, nosprostojot visu tuneli. Tagad atbraucis traktors un šo izvilcis, drīz sāksim kustēt. Fū, tas tiešām mierina. Vēl pēc minūtēm desmit patiešām sākas kustība un vēl pēc desmit minūtēm esam ārā. Atveram logus un kampjam relatīvi svaigo gaisu. Tas nav pārāk svaigs arī ārā, jo otrpus tunelim izveidojies milzīgs sastrēgums ar auto, kas grib tikt iekšā tunelī. Ko vietējie vadītāji dara, ja redz sastrēgumu? Pareizi, apbrauc to pa malām. Bet, kad vairāk nevar apbraukt, tad apstājas. Bet tagad mūsu kolonnai, kas brauc ārā no tuneļa, nav, kur izbraukt. Vieglās mašīnas vēl kaut kā var izgrozīties, bet smagie netiek cauri. Rezultātā sastrēgums turpinās ārā, šoreiz cilvēku stulbuma radīts. Tomēr kaut kā lēnā garā tiekam cauri un tad jau atkal sākas lidojums pa serpentīniem.

Tikuši pāri kalniem, piestājam paēst pusdienvakariņas. Pēc tām mums ir sajūta, ka gaļu neēdīsim kādu laiku. Vēl finiša spurts un ap sešiem vakarā esam Hudžandā. Prasām šoferim un pasažieriem ieteikumus par viesnīcām, kur palikt. Pasažiere iesaka vienu versiju, bet šoferis apgalvo, ka tur neesot labi – aizvedīšot mūs uz uz “priļičnuju gosķiņicu”. Nē, arī pārāk dārgi nebūšot.

Viņš mūs izlaiž jokaina iestādījuma pagalmā. Labi, ejam noskaidrot situāciju. Cenu lapa ir interesanta. Ārzemniekiem viss ir precīzi divreiz dārgāks nekā Tadžikistānas pilsoņiem. Divvietīgs numurs maksā 280 somonus. Kāds cits, kura nosaukums ir “Lukss”, maksā 200 – tas ir arī lētākais variants šeit. “Kas ir šādā numurā?”, gribam zināt. Viss esot – vanna, televizors, ledusskapis, divguļamā gulta. Noskaidrojuši, ka gana plata, nolemjam palikt pie šī varianta. Sieviete aiz letes izsniedz reģistrācijas formu, kas jāaizpilda. “Vai pietiks ar vienu?”, Ivars prasa. Viesnīcniece, bargi raugoties manī prasa, vai esam vīrs un sieva. Man automātiski pasprūk godīgais “nē”. Viņa sāk apspriesties ar citu darbinieci par šo nepiedienīgo situāciju, bet Ivars mani sabar par mutes palaišanu – tagad dabūsim piemaksāt. Bet neko – mums tomēr atļauj palikt vienā numurā, vien nosaka, ka brokastis pienākšoties tikai tam, kas reģistrēts, otram būšot jāpiemaksā.

Luksus numurs ir jēli zaļā un apļupušā krāsā ar zelta musturiem pie griestiem. Vannasistabā ir izdegusi spuldzīte. Gultasveļa gan nevar sacenties ar mūsu kalnu numuriņu, taču tīra tā nav pilnīgi noteikti un mēs nesarunājot izvelkam guļammaisus. Vienīgā jaukā lieta – te ir tējkanna un tēja. Savārām zaļo tēju un ielienam katrs savās elektroniskajās ierīcēs (interneta te, protams, nav). Esmu pabeigusi šo ierakstu, bet vēl gulēt iešanai ir pārāk agrs. Ivars grib relaksēties un dakterēties, es esmu gatava apskatīties, kā izskatās viņu izslavētais restorāns, varbūt vienu alu iedzert. Kad ieraugu pilnīgi tukšo samāksloti grezno zāli ar plastmasas palmām, man pāriet jebkura vēlēšanās tur ieiet. Labi, jāiet gulēt, rīt priekšā ceļš uz Ošas pilsētu.

One response to “Iestrēguši peklē

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #19 (06.10.-12.10.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s