– “Ei, celies, celies, wake-up time!”, dzirdu uzmundrinošus saucienus uzreiz pēc acu atvēršanas. Ātri tās atkal aizveru un saku, ka gribu vēl mazliet pagulēt.
– “Kāds pagulēt, mēs esam nošņākuši desmit stundas”.
– “Nesaki mēs”, nomurminu, “Tu vakar krāci ar tādu entuziasmu, ka gribēju tevi ierakstīt”.
– “Ai, piedod, piedod.”
Vispār Ivars nav no krācēju sugas, bet tagad slimodams viņš sācis piekopt šo netikumu. Lai arī kā, bet pamodusies esmu un lēnām šļūcam brokastīs. Greznajā zālē arī šorīt esam vienīgie apmeklētāji. Brokastis gan nav diez ko greznas – maize, vārīta ola un divi cīsiņi. Olu vēl spēju apēst, bet cīsiņi galīgi šorīt neiet pie dūšas. Vienu izbaroju Ivaram, otru kaķim – visi laimīgi.
Aizbraucam ar taksīti līdz autoostai un tur pārsēžamies mikriņā, kas iet uz Kirgizstānas robežu. Ceļš ir pāris stundu garumā un sākotnēji pieklājīgi pilnais busiņš top par piebāztu busiņu. Bet vēl ir rīts un mēs esam optimisma un spēka pilni. Mana cīsiņu karma atnāk atpakaļ jau pavisam drīz – blakus sēdošā ģimenīte pacienā ar svaigu samsu. Pārmijam pāris vārdus un viss beidzas ar to, ka meitene saka: “Mums šodien kāzas notiek. Palieciet, būsiet mūsu viesi.” Es uzreiz atceros Ievas teikto, lai Stānās noteikti ietrāpu kādās kāzās. Lūk, izdevība. Pār pasažieru galvām izklāstu Ivaram šo ideju. Man ir dalītas jūtas – it kā gribas šādu kāzu pieredzi, no otras puses mums palicis ļoti maz laika un vēl tāls ceļš līdz Biškekai. Ivars tomēr ir vairāk noskaņots ceļam un, pateikušies par laipno ielūgumu, tomēr dodamies meklēt taksi, kas mūs pārvedīs pāri robežai.
Nogaidām krietnu pusstundu, tad mums apnīk un, apsolījuši šoferim piemest naudu par neesošajiem pasažieriem, dodamies ceļā. Tadžikistānas robeža ir vien pāris zili vagoniņi. “Angļija, a?”, robežsargs jautā, turot rokā manu pasi. “Latvija, a!”, atbildu. Robežsargs piereģistrē šo faktu, kā arī manu vārdu un uzvārdu rūtiņu kladē. Tikmēr cits censonis pārbauda mūsu somas, bet neko ievērības cienīgu nekonstatē. Vēlāk, kad iesēžamies taksī, šoferis saka, ka no viņa esot mēģināts izspiest kukuli par to, ka mums iespiesti pasē izbraukšanas zīmogi.
Uz Kirgizstānas robežas jau valda modernāka atmosfēra – var ieiet telpās, robežsargs pasi noskenē. Ivaram viņš noprasa, vai šis dodas atpakaļ (Ivars savu ceļojumu sāka Kirgizstānā), vēl mazliet papļāpā, tad iespiež zīmogu un Ivars aiziet tālāk. Es iedodu robežsargam savu pasi un viņš, īsi to aplūkojis, uzdod manu vienu vienīgu jautājumu, es teiktu tādu, kas raksturo īstu robežsargu un kuru pilnīgi noteikti biju gatava izdzirdēt: “Pahuģela?”.
Taksists mūs pilsētā pieved pie “vaļutčika” – vīrs ar melnu somu samaina mūsu atlikušo tadžiku naudiņu uz kirgīzu naudiņām un mēs topam piecas reizes bagātāki – viens dolārs ir aptuveni 50 somi. Tad viņš izlaiž mūs takšu stāvvietā, no kuras var tikt tālāk uz Ošu. Tur stāv Audi, kas jau teju pilns, bet tajā ir tikai viena brīva vieta. Otra mašīna – busiņš, ir pilnīgi tukšs. Mums nav izvēles – noliekam lielās somas busiņā un dodamies ieturēt manu pirmo maltīti Kirgizstānā. Ēdot paralēli skatāmies, kas notiek stāvvietā. Tur notiek nekas. Pat Audi vēl nav izkustējies un mēs saprotam, ka šitas gaidīšanas process var ieilgt. Ivars pat mēģina sarunāt, ka kāds no Audi pasažieriem par zināmu samaksu būtu ar mieru braukt otrajā tūrē, bet nesekmīgi.
Paēduši aizejam līdz auto un sākas gaidīšanas svētki. Mazliet paguļu, izklaidējam viens otru ar kaučsērfinga pastāstiem un palūdzu Ivaram nelielu lekciju par foto. Lai gan esmu mēģinājusi izprast fototehniku vairākkārt, tas ar neko labu nav beidzies. Šoreiz izskatās, ka beidzot sāku kaut ko saprast, Ivars prot diezgan vienkārši paskaidrot sarežģītas lietas.
Esmu izkāpusi izstaipīt kājas un garām slāj iereibis kirgīzs. Sākumā viņš izsaka komentārus par manām formām (esot formīgas – nezinu, vai tas ir kompliments vai apvainojums), tad kaut ko murmina Ivara virzienā. Sākumā nesaprotam, ko viņš saka, beigās pielec, ka vīrs cenšas izteikt “ļubovņik”. Mūs parauj kārtīgi smiekli, bet vīrietis, paziņojis, ka mīl mūs, aizstreipuļo tālāk.
Ir pagājušas trīs stundas un mums beidzot ir gana. Arī iepriekš Ivars jau izteica priekšlikumu, ka esam gatavi samaksāt par trijiem, šoferis to nebija akceptējis. Tagad metamies virsū abi divi – kāda garantija, ka vispār šodien brauksim, vai tiešām jūs nezinājāt, ka būs jāgaida tik ilgi utt. Zināms rezultāts parādās. Tagad viņš pats piedāvā – ja esam gatavi samest trešajam, tad savāksim tikai kādu viņa draugu un brauksim. Helou, kur tu biji agrāk, braucam taču vienreiz.
Piestājam pie kāda vīriešu bariņa un savācam draugu. Tas ir galīgās lupatās – svinējuši dubultsvētkus: uzcēluši māju un apgraizījuši mazu puisīti. Sākumā viņš mums sniedz lekciju apgraizīšanā, es izsaku klusu cerību, ka paraugdemonstrējums nesekos. Izrādās nē – vīrietis ir satraucies, ka ebreji un musulmaņi, kas abi piekopj šo paradumu, tagad karo. Tad viņš prasa mums, ko domājam par Padomju savienības sabrukumu, Ukrainas notikumiem un viskautko citu. Acīmredzami, ka mūsu viedoklis ir diametrāli pretējs viņējam. Tā jau varētu parunāt, bet vīrietis mums uzdod vienus un tos pašus jautājumus ar desmit minūšu intervālu. Vēl arī grūti saprast, ko viņš runā. Laikam arī šoferim kauns par tautieti pālī un viņš pagriež skaļāk mūziku.
Tad vīrietim rodas ideja mūs pacienāt. Viņš sāk rakņāties pa maisiņiem, izvelk no viena aitas galvai līdzīgu gaļas gabalu, noplēš krietnu kluci, uzliek to uz ļepjoškas un sniedz mums. Es negribu ēst, vēl jo vairāk pēc tam, kad redzēju kā viņš šo gaļu servēja. Ivars ir pieklājīgāks – viņš paņem plāceni un uzēd arī mazliet gaļu. Vēlāk gan viņš atzīstas, ka nav redzējis to, ko es, tāpēc arī ēdis.
Mums reāli sāk apnikt uzmācīgais sarunu biedrs un sākam izlikties, ka guļam. Ivars patiešām grib gulēt, es labprātāk vienkārši skatītos pa logu, bet tas nav iespējams bez sirsnīgajām sarunām, tāpēc aizveru acis. Šoferis apstādina busu, attaisa mūsu durvis un pāris minūtēs pārvērš visu busa aizmuguri ērtā dīvānā. Apguļamies kā ķēniņi, vietas pietiek pat Ivara kātiem. “Wow, kosmoss”, Ivars priecājas un drīz vien iemieg. Es mirkli atpūšos, pagaidu kamēr izslēdzas arī priekšējais pasažieris, tad lēnām varu pievērsties aiz loga slīdošās ainavas vērojumiem. Rietošā saule izgaismo kalnus tālumā un ciematus tepat blakus. Vēroju apkaimi, kamēr paliek tumšs, tad atgriežos dīvānā.
Pirms astoņiem vakarā iestūrējam Ošā. Ivaram ir izslēdzies telefons, kur bija pierakstīta šejienes hosteļa adrese. Es, savukārt, vēl Taškentā biju savākusi hostelī mazu bukletiņu par Ošas Guest House, zinot, ka dosimies uz šo pilsētu. Tagad mazā lapiņa lieti noder un, parādījuši taksistiem adresi, jau drīz stāvam kārtējās daudzstāvenes priekšā. Tur tiekam pie savas istabas, patiesībā pie vesela dzīvokļa. Aizejam vakariņās, padzeram tēju un atgriezušies pastrīdamies par radiatoru. Es gribu to izslēgt, bet Ivars saka, ka nosals bez tā un par godu situācijai sacer komisku dziesmiņu “Radiators ir mans draugs”. “Labi, es eju gulēt, lai tu vari ierakstīt kā es krācu”, šis nosaka un aizmieg pēc pāris minūtēm. Mans bloga ieraksts arī ir galā un naktsmiers nopelnīts. Ko lai iesāku ar to nolāpīto radiatoru?
