Stānu pēcvārds

Stāsti

„Kāpēc jūs uz šejieni braucat? Te taču nav, ko redzēt!”, šādus un līdzīgus komentārus dzirdējām Stānās ne vienu reizi vien. Jāatzīstas, ka arī paši īpaši krāšņos brīžos – dzerot draņķīgāko kafiju pasaulē, sēdot neticami netīrā viesnīcas istabā vai gaidot kārtējā busiņā, jautājām viens otram – „Kāpēc mēs šobrīd nīkstam šajā pakaļas caurumā, nevis dzeram burvīgu kapučīno mazā Itālijas miestiņā – ar skaistām ainavām un jaukiem cilvēkiem apkārt?” Bet, protams, paši labi zinām atbildi. Mēs nemainītu šo pieredzi ne pret ko citu, tāpēc mēs ceļojam. Un pēc tam māju spilvens mīkstāks, Latvijas priedes slaidākas, ezeri zilāki un zāle zaļāka. Jā, un pat mūsu daudzstāvenes man pēkšņi liekas glītas.

Stānas
Ir daudz kopīgā un daudz atšķirīgā šajās četrās valstīs, kurās pabijām – Kazahstānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā un Kirgizstānā. Vairāk kopīgā, kā atšķirīgā. Kopīgais nāk gan no senajiem laikiem, kad šejienes ciltis klīda pa kalniem un vēl nebija novilktas valstu robežas – daudzas tradīcijas un ēdiens ir līdzīgs. Un arī no nesenajiem – padomju laiki ir atstājuši vienādi neglītu zīmogu visu lielāko Stānu pilsētu vaigos. Cilvēkiem visur ir Vidusāzijas vaibsti, tomēr tie nedaudz atšķiras katrā valstī. Ivaram visglītākās likās Kazahstānas meitenes, man – Tadžikistānas. Tadžiki no visām tautām mums atstāja vispatīkamāko iespaidu – klusāki, piezemētāki. Cilvēki visās valstīs ir laipni un viesmīlīgi – tikai citviet no sirds, bet citviet par naudu. Un ļoti daudzus šejieniešus, viņu rīcību, ar loģiku izskaidrot nevar – sākumā „cepāmies” par to, vēlāk tikai vēsi konstatējām kārtējo veselā saprāta iztrūkuma gadījumu.

Kirgizstāna ir brīvākā no valstīm – tur nevajag ne reģistrēties, ne vīzu kārtot. Tas gan netraucē tās galvaspilsētā joprojām slieties Ļenineklim un uzrakstam „Mēs gājām karā par komunismu”. Tālu aizgājāt? Par totalitārāko valsti manā uztverē cīnās Uzbekistāna un Tadžikistāna. It kā tai teorētiski vajadzētu būt Tadžikistānai – tur ir bloķētas vairākas interneta vietnes (Facebook, Twitter), uz robežas nekautrējas prasīt kukuļus, arī pati valsts ir visnabadzīgākā. Tomēr tas, ka Uzbekistānā ir jāreģistrējas katru nakti, tik ļoti apgrūtina dzīvi, ka manā skatījumā tas ir līdzvērtīgs sviests.

Valodas
Pamatvaloda šajā ceļojumā bija krievu. Tā tiek plaši pielietota visās Stānās, vien nomalēs sastapām atsevišķus cilvēkus, kas nerunā krieviski. Angliski viņiem patīk runāties, tikai nesanāk, pamatā ļaudis iemācījušies vien pāris standartfrāzes – „money change”, „whre are you from”, „come, look” utt. Tomēr ikdienā mums diezgan bieži nācās pielietot arī angļu valodu, visbiežāk saziņā ar citiem ceļotājiem. Un savā starpā latviski. Tā, lietojot trīs valodas vienlaicīgi, mans cēlais mērķis – atkārtot spāņu valodu, palika mazliet novārtā.

Spilgtākais
Saliekot kopā mēneša laikā piedzīvoto, izveidojas šāds īsais „hailaitu” tops:
1. Kāpšana klintīs un līšana alā Ošā, Kirgizstāna
2. Iskandarkula ezers rīta gaismās pie Aini, Tadžikistāna
3. Nakšņošana jurtās pie Aidara ezera, Uzbekistāna
4. Lielais kanjons pie Alma-atas, Kazahstāna
5. Bukhāra kā pilsēta – omulīga vēsture un pirts, Uzbekistāna

Folklora
Ceļojumos vienmēr rodas folklora. Atceroties Balkānus, man neizbēgami jādomā par bamsli vai gepardrakstu. No šī ceļojuma man laikam visvairāk paliks prātā trīs jēdzieni: „Intuīcija, bļeģ”, „Fuck-it” un „Kosmoss”.

Ceļabiedrs
Es savu ceļojumu varu iedalīt trīs posmos. Pirmajā – kad viesojos pie Aņas un Argina Alma-atā un teju visu laiku biju viņu viesmīlīgajā sabiedrībā. Otrajā – kad ceļoju viena, un trešajā – kopā ar Ivaru. Pirmajā bija diezgan interesanti, par spīti salīdzinoši mierīgajiem notikumiem. Otrajā es biju paspējusi „izbesīties” no vietējā kolorīta, tāpēc īstajā brīdī nāca viņš – mans ceļabiedrs Ivars. Es joprojām esmu liela ceļošanas vienatnē piekritēja, tomēr šajā posmā ceļabiedrs bija ļoti, ļoti laba doma. Ietaupīti izdevumi ir patīkami, tomēr atskatoties atpakaļ, vismaz es par būtiskāko noteikti sauktu kopīgi dalītu pieredzi, kas palīdzēja vieglāk pārdzīvot vietējo idiotismu, kā arī nonākt vietās un situācijās, kurās viena es, visticamāk, tomēr nebūtu nokļuvusi. Jā, un man beidzot nebija no katra cilvēka jānoklausās komentārs, vai tiešām man neesot bail šeit atrasties vienai. Un arī par neprecēšanos bija jāattaisnojas komandā.

Es, protams, nezināju – kā būs ceļot kopā ar cilvēku, kuru tu vispār nepazīsti. Bet bija lieliski. Mums nebija domstarpības ne par naktsmītnēm, ne ēdienu, ne transportu, ne ceļošanas programmu. Grūti pateikt – vai tas tāpēc, ka mums ir līdzīga gaume un dzīves uztvere, vai tāpēc, ka abiem ir cienījama ceļošanas bagāža, kas liek ar zināmu vieglumu pieiet problēmām, kas ceļojot ir neizbēgamas. Katrā ziņā neviens no mums neiztaisīja traģēdiju no tā, ja vajadzēja čurāt ap stūri, slaucīties vienā dvielī vai ēst no kopīga šķīvja. Vēl Ivara burvīgākā īpašība ir hmm… kā lai to nodēvē… ākstīšanās? Jā, laikam gan, tikai šis vārds jālasa ar pozitīvu pieskaņu. Viņš var sākt dziedāt pilnīgu bezsakaru jebkurā situācijā (un bieži to dara), tēlot robotu uz ielas vai sazināties ar savu iedomu draugu Vasīliju.

Summa summārum – Ivar, You-made-my-trip (labi, trešdaļu, citādi vēl kļūsi iedomīgs). Paldies!

2 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.