Drupas un atvadas

Šovakar beidzot dosimies prom no Chachapoyas – Čārlija ceļš tālāk ved uz ziemeļiem, bet mans – uz dienvidiem. Mums vēl ir šodiena un nolemjam izmantot to, lai aizbrauktu līdz Yalape drupām, kas atrodas stundas attālumā no pilsētas – latviešu meitene, kas pirms manis nakšņoja šajā pašā vietā, silti ieteica aplūkot šo vietu.

Tā kā vakardienas atvadu vakars mazliet ieilga, ielās izejam pavēlu un sākam meklēt transportu uz Yalape. Aizejam uz vietu, kur mums iesaka doties viesnīcas personāls, bet tur nekā nav. Uzrunātie ļaudis uz ielas apgalvo, ka transports kursē četrus kvartālus tālāk – rāpjamies pret kalnu uz norādīto vietu. Arī tur nekā nav un Čārlijs sāk pratināt divas policistes – kur mums īsti jāiet. Pēc garas telefona konsultācijas, mēs tiekam sūtīti atpakaļ uz pirmo vietu, tikai citu ielas stūri. Arī tur Čārlijs veic nelielu ielu aptauju un saņem trīs atšķirīgas versijas par transporta atiešanas vietu. Es apsēžos ielas malā un saku, ka nekur vairs neiešu. Mēs jau sākam apsvērt domu par taksi, kad kāds no ļaudīm, kuram bijām prasījuši ceļu, atnāk pie mums un saka, aiz stūra gaida mums vajadzīgā mašīna. Iekāpjam tajā un sākam riņķa danci pa pilsētu, lasot pasažierus – izskatās, ka visiem padomdevējiem bijusi taisnība – auto met līkumu līkumus un apstājas teju uz katra stūra, kamēr ir uzņemti tik pasažieri, cik var satilpt mazajā busā.

Tad sākas brauciens kalnā un pēc stundas auto mūs izlaiž pie drupām. Rāpjamies kalnā un, laužoties caur dzelkšņainiem krūmiem, meklējam senatnes pēdas. Krūmājos ieaugušie mūri ir glīti, bet diezgan līdzīgi kā Kuelap cietoksnī novērotie. Meitene arī ieteica atpakaļ uz Chachapoyas pilsētu iet kājām – taka esot brīnumskaista. Es labprāt to darītu, bet Čārlijs baidās nokavēt autobusu – viņējais atiet stundu agrāk kā mans. Gan jau esmu jau minējusi, ka kopš nokavēju lidmašīnu uz Austrāliju, autobusa uz blakus pilsētu nokavēšana man vairs neliekas nekas ievērības cienīgs, bet neko – jārespektē citu domas. Tāpēc pēc drupu aplūkošanas ejam atpakaļ uz ceļu un noķeram auto, kas mūs aizved atpakaļ uz pilsētu. Atlikušo dienu pavadām laiski – pārmaiņas pēc paēdam šikas pusdienas, tad Čārlijs man palīdz nointervēt vietējo farmācijas guru, pēc tam dzeram kafiju un pļāpājam par dzīvi.

Tad nu beidzot klāt ir šķiršanās brīdis – Čārlijs uzveļ plecos lielo mugursomu, apskaujamies un norunājam tikties Buenosairesā. Redzot, kā attālinās pāris dienās tik iemīļotais stāvs, atkal esmu tuvu asarām. Kāpēc es tik ļoti ieķeros vietās un tik ātri pieķeros cilvēkiem. Eh, patīk vizināties, jāpatīk arī ragaviņas kalnā vilkt. Patīk iepazīties, proti šķirties.

Izmantoju laiku līdz autobusam, lai viesnīcas foajē palādētu datoru un izmantotu internetu. Drīz mani cēlie nolūki tiek pārtraukti – visā pilsētā pazūd elektrība. Vietējie ierastām rokas kustībām izvelk lukturus un dzīve turpinās. Lietū un tumsā izeju uz savu autobusu. Paldies, Chachapoyas, tu biji lieliska pietura!

p.s. Vēlreiz sirsnīgi sveicieni Laumas 18-gadē!

28. diena, 2014. gada 1. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 22 USD
Pilsētas transports 3 USD
Proviants 12 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 37 USD
Ceļojuma bilance – 178 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s