Meiteņu ķeršanas spēle, degošais vīrs un buļļa sirds

Šodien kopā ar vācu pāri, kā arī jaunpienācējiem – Ali no ASV un Džovanni no Šveices, esam norunājuši piedalīties bezmaksas ekskursijā pa Limu (free walking tour – man kaut kā nevedas ar tiešo tulkojumu). Šādas ekskursijas notiek teju visās lielajās pilsētās – interesenti sapulcējas iepriekš noteiktā vietā un laikā, tad seko ekskursija pa pilsētu – citreiz tā ir vispārēja, citreiz ar kādu ievirzi – grafiti, arhitektūra, ēdiens utt. Pēc ekskursijas dalībnieki var ziedot gidam pēc ieskatiem.

Līdz satikšanās vietai Miraflores es esmu gids – arī šoreiz man veikli izdodas atrast autobusu parasto, kas mūs aizved gandrīz līdz pašam Kenedija parkam. Ejot gar zelta lauvu, gribu pastāstīt Džovanni, ka šī vieta ir vienīgais virtuālais slēpnis Limā, bet sāku ar jautājumu, vai viņš zina, kas ir geokešings. „What, what – girl’s catching?”, šis pārjautā un man vajadzīgs brīdis lai izsmietos, tikai pēc tam paskaidroju, ka gluži tik jautra šī spēle nav.

Ierodamies piecas minūtes pirms vienpadsmitiem. „Nu gluži kā īsti vācieši”, saku Džovanni. „Kā šveicieši”, šis mani pielabo un piemiedz ar aci. Ekskursija sākas ar ceturkšņa nokavēšanos – mēs esam krietns tūristu bariņš. Aizbraucam ar autobusu uz Limas centru, noskatāmies sardzes maiņu un tad gidi mūs vadā apkārt un sniedz ieskatu vēstures notikumos. Lielāko daļu centra jau esmu redzējusi, bet, protams, komplektā ar stāstiem viss izskatās mazliet citādāk.

Pateikušies gidiem ar ziedojumu, mazākā bariņā dodamies uz tirgu paēst. Tur par 8 solēm var apēst zupu un otro – ēdiens nav no izcilākajiem, bet vēderu piepilda. Ir jau pavēls un es šodien teju neko neesmu palīdzējusi Marco, tāpēc steidzu atpakaļ uz hosteli. Puiši man pievienojas – šī ir viņu pirmā diena pilsētā un viņi vēl nav sapratuši apkārtnes ģeogrāfiju.

Marko mani aizsūta iepirkties – forši, man patīk „mans darbs”. Vienā no supermārketiem vēl nebiju pabijusi – tas ir tik skaists, ka ir grūti atturēties iepirkšanās impulsiem. No augļu un dārzeņu stenda vispār negribas iet prom – perfekts, perfekts merčendaizings. Nopērku visu hostelim nepieciešamo, šo to sev brokastīm un 4 tortes gabalus – man šodien jānosvin Kristīnes Tjarves dzimšanas diena. Sākumā biju domājusi pirkt vienu gabaliņu, bet sapratu, ka kopā svinēt ir jautrāk – šī brīža hosteļa sabiedrība ir kā radīta nelielai pasvinēšanai.

Bet pirms tam aizejam vakariņās – Marko mūs aizved uz izslavētu šejienes restorānu, kura ēdienkartē ir viens vienīgs ēdiens – buļļa sirds. Noliekot malā aizspriedumus, var ieturēt itin gardas vakariņas. „Redzi to sievieti stūrī”, Marko man piebiksta. „Viņa piecpadsmit gadus tirgoja ceptas buļļa sirdis uz ielas, tas bija ļoti iecienīts ēdiens vietējo vidū, bet, kad viņa iekļuva pāris šejienes TV kulinārijas šovos, vieta kļuva tik populāra, ka pašvaldība sāka saņemt sūdzības – ielas malā, kur sieviete tirgojās, vienmēr apstājās pārāk daudz mašīnu, veidojās sastrēgumi. Galu galā, viņa bija spiesta paplašināties un atvērt savu restorānu. Tas ir ļoti iecienīts – brīvdienās esot jāstāv rindā, lai tiktu iekšā. Pie sienas redzama foto galerija, kur saimniece sabildējusies ar virkni vietējo slavenību, tostarp prezidentu. „Tev arī noteikti ar viņu jānobildējas”, saka Marko un es neiebilstu. Arī kundze neiebilst un mēs nofotografējamies – es viņai blakus izskatos pēc giganta. „Ja tu parādīsi kādam šo bildi Peru – visi viņu atpazīs”, apgalvo Marko. Pēc maltītes izslavētā sieviete klusi novāc mūsu netīros traukus, tas tikai pastiprina manu cieņu – viņa izskatās pēc cilvēka, kuru slava nav samaitājusi.

Ieturējušies dodamies atpakaļ uz hosteli, lai baudītu desertu. Uzservēju kūku un pastāstu, kam par godu tā ir. „Daudz laimes, Kristīne”, izskan četrās dažādās valodās un mēs metamies virsū kūkām. Atzīstam Peru kulināru prasmes par labām esam un norunājam – ja mums sanāks satikties Ņujorkā, mēs noteikti aiziesim uz Cheesecake Factory, tur saliksim uz šķīvja n-tos siera kūkas gabaliņus no dažādām šķirnēm un ēdīsim, kamēr spēsim.

Otra vieta, par kuru runājam kā iespējamu atkal satikšanās vietu, ir Nevadas tuksnesī notiekošais festivāls „Burning Man”. Jau iepriekš biju par to dzirdējusi, bet Džovanni stāsti pārspēj visu līdz šim dzirdēto un inficē ar domu par šī notikuma apmeklēšanu kaut kad nākotnē. Ali piemin dzeršanas spēli, kur uz dullo jāuzliek kāda no Džeimsa Bonda filmām un jāiedzer katru reizi, kad viņš saka „Bond. James Bond”. Ja uzliek „nepareizo filmu”, tad parasti līdz beigām neviens to nenoskatās, jo varonis šos vārdus atkārto ik pēc piecām minūtēm. Es smejos, ka, ja mēs šo ideju adaptētu un iedzertu katru reizi, ka Džovanni piemin „Burning man”, mēs arī sen jau šeit nesēdētu. Vel pirms miega Džovanni man kādu stundu rāda bildes un video no pasākuma. Viss beidzas ar to, ka degošā vīra izdarības mani apciemo pat sapņos.

36. diena, 2014. gada 9. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 4,5 USD
Pilsētas transports
Proviants 20 USD
Naktsmītnes
Izklaide 3,5 USD
Citi
Dienas bilance 28 USD
Ceļojuma bilance – 131 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s