Laiskā svētdiena pie okeāna

Kad pieceļos, Marko jau ir sariktējis brokastu galdu, man tikai jāaizskrien pēc maizes. Četri austrāļu puiši dodas prom, jau ieradies jauks pāris no Vācijas – Lisa un Dāvids. Paēdam lēnas brokastis, tad apdaru visus rīta darbus un dodos ielās – beidzot jāapskata slavenais Miraflores rajons, uz kuru aiziet ir katra tūrista svēts pienākums.

Pie sarkanās gaismas stāv autobuss ar vaļā durvīm, un pajautājusi šoferim, vai šis brauc man vajadzīgajā virzienā, lecu iekšā. Šādās situācijās es mīlu GPSu. Sekoju mūsu braucienam kartē un, kolīdz autobuss nogriežas man nevajadzīgā virzienā, kāpju ārā. Šis eksemplārs aizved teju līdz pašam Miraflores aplim, tur atrodas zelta lauva, kas vienlaikus ir arī vienīgais šejienes virtuālais slēpnis – geokešingu Peru atklāju, nobildējoties ar dzīvnieku.

Limas centrā īpaši daudz tūristus nemana un tagad man ir skaidrs, kāpēc. Viņi visi ir šeit – Miraflores. Man izskatās, ka tūristu te pat ir vairāk kā vietējo. Nezinu, vismaz mani rajons pārlieku neiespaido – nav slikti, bet nekas sevišķs. Varbūt pie vainas svētdiena – veikali slēgti, vairākas ielas aiztaisītas – norisinās velo maratonam līdzīgs pasākums. Tad dodos okeāna virzienā. Garām pabrauc seno auto parāde, vēl pēc brīža noburkšķina moto kolonna.

Šeit ir divas iespējas pastaigai gar okeānu – viens ceļš ved tieši gar ūdens malu, tur pulcējas pamatā sērfotāji un citi ūdens prieku baudītāji, bet otrs vijas pa pilsētas malu – klints augšā. Tur uz viena celiņa jāsadzīvo daudziem gājējiem, skrējējiem, riteņbraucējiem, skrituļslidotājiem un dēļotājiem. Apkārtnes zālājos čum un mudž no bērniem, suņiem, pārīšiem un citiem svētdienas baudītājiem. Kopējā sajūta ir līdzīga kā pastaigājoties slavenākajās ASV pludmalēs – Maiami vai Santa Barbarā.

Tā lēnā garā, vērojot apkārt notiekošo, esmu nonākusi līdz vietai, kur lejas autoceļš ienāk pilsētā un, lai atkal tiktu līdz okeānam, jāmet krietns līkums. Sajūtos gana saelpojusies okeāna gaisu un eju hosteļa virzienā. Garā pastaiga ir mani nogurdinājusi un šodien arī es izbaudu pēcpusdienas snaudu.

Vakarā Marko mūs izved pastaigā pa netālo Barranco rajonu. Iesākumā paejamies gar okeānu naktī – viss ir skaisti, vienīgi mani biedē milzu prusaki, kas ap šo pašu laiku arī iznākuši vakara pastaigā. Tad klīstam pa rajona šaurajām ieliņām, vācieši priecājas par katru sastapto VW vabolīti, kuras šeit ir bieža parādība. „Labi, labi, tūlīt jau iesim ēst”, Marko noķer manu skatienu. Mēs staigājam jau pusotru stundu un esmu patiesi izbadējusies.

Pēc vakariņām vēl mirkli uzkavējamies vietējā skvērā – par godu otrajai adventei vai kādiem citiem svētkiem, šeit pulcējušies cilvēki dedzina svecītes, klausās mūziku, ēd nacionālos ēdienus. Mēs arī atrodam vēderā stūrīti saldajam un apēdam katrs pa tumšās kukurūzas ķīselim ar rīsiem un pienu. Tad gan sēžamies taksī, dodamies uz hosteli un metamies gultas apskāvienos.

34. diena, 2014. gada 7. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 2 USD
Proviants 9 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 11 USD
Ceļojuma bilance – 150 USD

2 responses to “Laiskā svētdiena pie okeāna

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s