Centrs, Čelsija un kokteiļi

„Piedod, es laikam vakarnakt tevi pamodināju”, saka mana jaunā istabas biedrene Čelsija. Vakar pusmiegā dzirdēju kā meitene ierodas, bet tā jau ir dalīto istabu klasika. „Nē, viss kārtībā, ceru, ka es tevi šorīt netraucēju”, apmaināmies ar laipnībām. Ieturam brokastis un norunājam doties uz pilsētas centru kopā.

Kad ieraugu saposušos Čelsiju, man nāk smiekli un saku, ko domāju. „Tu izskaties pēc klasiskas bagātas tūristes, ko tā vien prasās aplaupīt”, saku Čelsijai. Smalks, melns bikšu kostīms, rokassomiņa ar zeltītu ķēdi, zelta rotaslietas un pat apzeltītas kurpes. „Jā, jā, zinu, bet šis ir vienīgais tērps, kas man ir līdzi un piemērots karstam laikam”, Čelsija arī smejas. Viņa strādā modes industrijā Ņujorkā un izskatās pēc Kerijas Bredšovas stereotipa. Es viņai blakus droši vien izskatos pēc spoka – esmu uzvilkusi vienīgās drēbes, kas nav nodotas veļas mazgātavā.

Tā nu mēs sameklējam pareizo metrobusu un braucam uz Limas centru. Cilvēki, kas apgalvo, ka Lima ir neticami neglīta pilsēta, laikam nav pabijuši Peru mazpilsētās. Nevaru spriest par visu pilsētu, bet Limas centrs man šķiet gana karalisks – greznas ēkas, skvēri, omulīgas sānu ieliņas. Šodien gan man nav laika kārtīgai izpētei, tāpēc apskatām tikai pašu centru un ieturam pusdienas ķīniešu kvartālā. Beidzot esmu situācijā, kad runāju spāniski labāk nekā cilvēks man līdzās. Nav slikta sajūta, jāatzīst.

Esmu apsolījusi Marko būt atpakaļ uz diviem, tāpēc jūtos viegli vainīga, kad slēdzu vaļā durvis pustrijos. Biju sagatavojusies, ka šis būs dusmīgs kā pūķis, bet nē – viss esot kārtībā, lai tik ķeroties klāt grīdām. Es sāku uzkopšanas darbus, bet Marko iet gulēt. Dēļ viesu sagaidīšanas un pavadīšanas, kas bieži notiek agri no rīta vai vēlu vakarā, Marko ir svarīgi dažas stundas pagulēt pusdienlaiku. Man uzticēta arī pirmā viesa sagaidīšana, esmu mazliet nobažījusies, vai spēšu atbildēt uz visiem jautājumiem. Par hosteli nu varu pastāstīt visu, bet, kolīdz man sāks prasīt sīkāku informāciju par Limu, būšu auzās. Tomēr viss ir labi – meitene tikai grib zināt, kur tuvumā paēst – šī informācija atrodama Marko sagatavotajās kartēs, kas tiek noliktas katram viesim pie gultas, kopā ar atslēgām un sabiedriskā transporta karti.

Jāatzīst, ka Marko hostelis lielā mērā atbilst manai izpratnei par ideālu naktsmītni. Labi, interjers nav gluži manā gaumē, bet visas tehniskās lietas ir perfektas – dušas strādā pa pirmo, tāpat arī internets, pie gultas man ir veseli seši elektrības kontakti, arī koptelpā tie netrūkst. Informācija par pilsētu un tuvējām, tūristam nepieciešamajām vietām, ir labi sagatavota.

Padarījusi darāmo, ķeros pie otrās maiņas – rakstu darbiem. Pamazām tuvojos stadijai, kad atkal aprakstīšu tikai pagājušo dienu – pārgājiens ar Čārliju pamatīgi iekavēja ierakstus, kā jau to pamanījāt. Marko droši vien domā, ka esmu dīvaina visu laiku tīrot vai rakstot, bet es „nejūtos tiesīga” izklaidēties un krāt jaunus iespaidus, pirms nav aprakstīti iepriekšējie.

Nemanot pienācis piektdienas vakars – mazajā hostelī ir pilnas visas astoņas vietas, Čelsija šonakt gulēs viesistabas dīvānā, jo iepriekš nebija veikusi rezervāciju. Šobrīd Limā notiek starptautiska vides konference un visas viesnīcas ir pārpildītas. Marco aiziet iepirkties un atgriežas ar dzērienu, olām un laimu kaudzi – šovakar te taps nacionālais Peru dzēriens Pisco Sour. Piedāvājos palīdzēt un Marco man soli pa solim stāsta visas dzēriena pagatavošanas detaļas – to ir daudz, tāpēc receptei veltīšu nākamo ierakstu. Rezultāts ir pirmklasīgs – meitenes, kas kaut ko saprot no kokteiļiem, saka, ka šis ir līdz šim labākais Peru baudītais Pisco Sour.

32. diena, 2014. gada 5. decembris

Izdevumi: