Atveras durvis, Rihards ieripina savu lielo ceļojumu koferi, apsēžas un noliek manā priekšā 0,5 l Fantas pudelīti. Tukšu. Parasti pēc braucieniem tieku pie kādas šokolādes vai cita kāruma, bet arī šis suvenīrs ir ar garšu. Nejaušības un sakritības, īsāk sakot, stāsta garšu. Lielbritānijas pilsētā Ņūkāstlā, pabeidzis nedēļu garo apmācību ciklu ātrāk kā parasti, Rihards jau... lasīt vairāk
Blog
Šādi skati rudeņos vērojami daudzās latviešu mājās. Piemēram, pie maniem vecākiem apaļie radījumi okupējuši visu pirts priekštelpu. Pēc lasītāju vēlēšanās, padalos ar vienu no cīņas metodēm ar tiem. Tas bija pirms pāris nedēļām, kad mamma, atbraucot uz manu dzimšanas dienas ballīti, kautrīgi nolika uz galda stūra izceptu ābolmaizi – esot izmēģinājusi jaunu recepti un nezinot... lasīt vairāk
Lai arī darāmo kaudze joprojām ir ar kaudzi, šodien sēdēt mājās šķita tīrā apgrēcība. Tad nu izmetu nelielu lociņu pa dzimtajām ārēm, ar mērķi izvairīties no Siguldas un citām kupli apmeklētām vietām, tomēr iejukt lapās un rudenī. Aizbēgt uz brīdi. Tā sakot, laisties lapās. Nejaušība izvizināja pa Kangaru kalniem, izveda cauri Ķeipenei un uzveda Jura... lasīt vairāk
Ne skatīties biju plānojusi, ne šo rakstu rakstīt. Bet šovakara Sastrēgumstunda tomēr aizķēra. Negribu šeit turpināt sarunu par to, vai konkrētā iniciatīva – piešķirt uzturēšanās atļauju pret nekustamā īpašuma iegādi noteiktas summas apjomā ir laba vai peļama ideja. Plusus un mīnusus var saskatīt gana daudz, kaut tik vien noskatoties šo vienu raidījumu, kā arī gūt... lasīt vairāk
Esmu vienmēr apbrīnojusi cilvēkus, kuriem ir spēcīgas aizraušanās. Kāda lieta, par ko deg acis. Kāda joma, par kuru viņi ir gatavi runāt ar jebkuru un jebkurā diennakts laikā. Kādas zināšanas un prasmes, ar kurām dalīties. Es ticu, ka katram ir kas tāds un, ja tomēr vēl nav – novēlu atrast. Rihards, piemēram, ir open source... lasīt vairāk
Jo tālāk rit nedēļa, jo vairāk lieliskās brīvdienu atmiņas aizklāj ikdienas darbīgās domas un iespējamība, ka kādreiz dalīšos ar Jums savā īsajā izskrējienā uz Igaunijas salām, krietni sarūk. Tad nu lai būtu – labāk īsāk, nekā nemaz! Mani draugi Igaunijas salu izpētei veltīja visu pagājušo nedēļu, bet man no darba izdevās aizmukt vien piektdienas pēcpusdienā,... lasīt vairāk
„Ak, kungs, cik milzīgs!”, noelšas Lifana, ieraugot stārķi. Viņai viss šeit šķiet liels – putni, suņi, cilvēki. Viņa nekad nav redzējusi sniegu un cer to kādreiz ieraudzīt. Viņa nav lasījusi upenes, avenes, mellenes. Nav sēņojusi. Nav piedzīvojusi un darījusi daudz ko no tā, kas mūsu ikdienas dzīvē šķiet tik parasts, ka paejam garām, acis nepamirkšķinādami.... lasīt vairāk
Braucu pa kārtējo nevalstiskas nozīmes ceļu, pagriežu galvu pa labi un strauji nobremzēju. Lecu laukā un ķeru gaismu. Kamēr raugos fotoaparātā, sadzirdu, ka te kāds spēlē klusos telefonus. Mākoņi kaut ko pačukstēt vējam, tas to tālāk vēsta pusbriedušajām vārpām. Tās to čukst atpakaļ debesīs, bet visas reizē, tāpēc neko nevar saprast. Mākoņi smejas un aiziet... lasīt vairāk
Lai arī esam piecēlušies agri, nedaudz pēc 4, rīts jau ir pamodies. Gaisma ir aususi, vējš zēģelē, Aleksandrs rosoties samulsinājis pirmās cikādes, kas žāvādamās dveš savus pirmos rīta čirkstienus. Ātri savīksušies ceļam, sākām kāpt augšup. Jau iepriekš zinājām, ka tāds īsts saullēkts mums nespīd, jo saule lec otrpus kalnu grēdai, bet tāpat rīta gaisma virs... lasīt vairāk
Nu jau pāris dienas kā esmu mājās. Domas lēnām sliecas citu darbu un nedarbu virzienā, ne tik daudz Krimas pēdējo dienu piedzīvojumos. Tomēr. Esmu novērojusi, ka manu ceļojumu beigu brīži parasti ir vispiesātinātākie un foršākie, līdz ar to nepaliek laika to aprakstīšanai un attiecīgi tie visbiežāk paliek vien manās atmiņās. Viss jau būtu labi, ja... lasīt vairāk