Putns un domkrats jeb Kaspars un Kristaps

IMG_1168Esmu vienmēr apbrīnojusi cilvēkus, kuriem ir spēcīgas aizraušanās. Kāda lieta, par ko deg acis. Kāda joma, par kuru viņi ir gatavi runāt ar jebkuru un jebkurā diennakts laikā. Kādas zināšanas un prasmes, ar kurām dalīties. Es ticu, ka katram ir kas tāds un, ja tomēr vēl nav – novēlu atrast.

Rihards, piemēram, ir open source entuziasts. Datoram, kuram ir maksas programmatūra, viņš nepieies ne metra attālumā, bet par visiem linuksiem-šminuksiem stāstīs aizgūtnēm, par savu benzīnu aizbrauks kaut ko ieinstalēt, nemaz nerunājot par padomu došanu. Tieši tas pats attiecas uz openstreepmap lietām un līdzīga rakstura „zvēruļiem”.

Šodien man gadījās tā. Gāju uz vagām pēc ražas un turpceļā ieraudzīju takas vidū guļam beigtu putnu. Žēli nopūtos un gāju tālāk. Atceļā manu, ka beigtais putns elpo, kustina asti un acis un, kad mēģinu viņu nofotografēt, aiz bailēm izrāda vēl izteiktākas dzīvības pazīmes. Par putniem man ir vēl mazāka saprašana (un arī interese) kā datoriem, tomēr sajūta muļķīga – redzi dzīvu radību, kurai acīmredzami kaut kas ir noticis un nezini, kā palīdzēt. Aizdoma jau ir, ka darīt var tieši neko, bet nu mēģināt tomēr gribas. Esmu gana dzirdējusi par visādiem varoņiem, kas sastiepj mājās meža zvērus un finālā izdara vairāk slikta kā laba.

Pirmais cilvēks, kas man asociējas ar putniem, ir Kaspars Funts. Ne nu pazīstu, ne nu kā. Bet interneta laikmetā un mazajā Latvijā, ar zināmu cilvēku starpniecību putnu speciālista telefons ir rokā pēc minūtes. Sazvanīts Kaspars mani iztaujā par putna lielumu un situāciju. Kad esmu to apstāstījusi, viņš izsaka pieņēmumu, ka šis ir viens no putnu migrācijas laika upuriem un apstiprina aizdomas, ka darīt neko tur nevar. Dabas likums. Vēl drošības pēc nosūtu bildes uz e-pastu un no tā uzzinu, ka nabaga putns ir dziedātājstrazds. Vēl šodien saņemtas ziņas no Tūjas puses par līdzīgu cita dziedātājstrazda likteni.

Putnam līdzēt neizdevās, bet situācija manī nostiprināja pārliecību par cilvēku izpalīdzīgo dabu. Protams, kretīni ir un būs vienmēr, un, ja paraugāmies uz publisko telpu, tad šķiet, ka apkārt ir vieni vienīgi riebekļi. Bet, kad ieskatāmies savā dzīvē, tad konstatējam, ka biežāk tomēr sanāk sastapt labus cilvēkus. Vismaz man. Ir arī pa kādam sušķim, bet kopumā tomēr ceļi krustojas ar izpalīdzīgiem, saprotošiem un visādi citādi jaukiem cilvēkiem. Kā Kaspars.

Vai kā Kristaps. Man šķiet, ka viņu sauca Kristaps. Bija tā.

Viegli romantiskā noskaņojumā, tikko pavadījusi savus koučsērferus un pamiklinājusi acis, vērojot kā uz jūru traucas cēlie regates buru kuģi, svētdienas pēcpusdienā no Rīgas stūrēju māju virzienā. Braucu pa Čaka ielu un dzirdu no mašīnas nākam tādas kā dīvainas skaņas. Mirkli paklausos, bet tur neko nevar saprast, tāpēc nolemju, ka troknis nāk no kaut kurienes citurienes, pagriežu mazliet skaļāk mūziku un turpinu ceļu. Pēc brīža piefiksēju, ka man blakus brauc cita mašīna un pa atvērto logu cītīgi cenšas man ko pateikt. Sasodīts, tomēr mana mašīna. Pamāju, ka esmu visu sapratusi, šķērsoju krustojumu, pirms Zemitānu tilta nostājos malā un izkāpju no auto. Kreisā pakaļējā riepa ir kaput un es braucu uz diska.

Tā. Ko darīt? Servisi svētdienās pamatā ir ciet, Ričš ir ārpus Latvijas, citi ļaudis brīvdienās gan jau arī nesēž četrās sienās. Apvaldu pirmo vēlmi sākt histēriski apzvanīt visus draugus pēc kārtas, un nolemju pamēģināt atrisināt situāciju pati. Es kādreiz palīdzēju brālim autoservisā un esmu mainījusi ne tikai riteni, bet arī žiguļa vārstu blīvslēgus. Jāteic, ka tolaik man bija 13 gadi un kopš tā laika manas zināšanas automehānikā ir manāmi regresējušas. Piemēram, par tiem pašiem blīvslēgiem runājot – ja man kāds tagad liktu parādīt, kur tie atrodas, droši vien norādītu uz bagāžnieku.

Tieši pie bagāžnieka arī pieeju. Neba blīvslēgus kādam rādīt, bet ielūkoties, vai tur ir rezerves ritenis. Jā, jā, mīļie vīrieši un citi loģiskie praktiķi. Man nav ne jausmas, vai manai mašīnai (kas nemaz nav mana, bet ir Riharda mašīna) ir rezerves ritenis. Gandrīz izjaucot mašīnu, konstatēju, ka tāds tur ir gan. Check.

Ok, otra lieta, kas šādos gadījumos ir vajadzīga, ir domkrats. Bagažniekā ir vairāki mehāniski objekti, kas varētu pretendēt uz apzīmējumu – domkratam līdzīgs priekšmets. Bet pirms es izlozēju, kurš tas ir, iedomājos vēl vienu gudru (šoreiz bez ironijas) domu. Sākumā jāpamēģina – vai var to riepu piepumpēt. Elektrisko pumpi es atpazīstu jau no attāluma un operācija „Riepa” var sākties.

Vēl jāpiebilst, ka esmu tēpusies kā medmāsiņa stereotipos. Vienīgi īsu bruncīšu nav. Citādi – visa baltā – auduma bikses, mazs lencīšu krekliņš. Šādā automehāniķa tērpā mēģinu atdzīvināt slimo riepu ar mākslīgo elpināšanu. Sākumā pumpis nestrādā, bet tik daudz prāta ir, ka jāieslēdz aizdedze, nevis dusmīgi jāsper pumpim. Tas nu tagad šņāc kā negudrs, bet riepai no tā ne silts, ne auksts.

Šajā mirklī, kad esmu teju gatava šņākt ar pumpi duetā un man jau drusku sāk pielavīties izmisums, no muguras pielavās kas cits – jaunēklis baltā kreklā un laipni apvaicājas, kas tad esot noticis. To, kas noticis, vispār viņš pats labi var redzēt.

Izstāstu, ko jau esmu izmēģinājusies. Brīdi pūlējies, arī viņš nonāk pie secinājuma, ka šitas nepalīdz. Vai man esot domkrats. Uz labu laimi izvelku vienu no aizdomīgajiem priekšmetiem no bagāžnieka un smaidot paziņoju, ka ir gan. Pēc viņa sejas izteiksmes saprotu, ka neesmu trāpījusi pareizi. Viņš mani maigi, bet noteikti pastumj nost no bagāžnieka, atver tur kaut kādu nodalījumu, par kura eksistenci man nebija ne jausmas, un izņem no turienes domkratu. Ok, tagad arī es atpazīstu veco draugu, būtu to uzreiz redzējusi, nebūtu šāda „neveikla situācija”. Bet, nav ļaunuma bez labuma. Laipnais vīrietis ir sapratis, ka uz manu iesaisti diži nav ko cerēt un minūtēs desmit veic pilnu nomaiņas procesu. Pēc tam vēl ieceļ slimo riepu atpakaļ mašīnā, izsaka savu versiju par tās nevienmērīgā nodiluma cēloņiem un piekodina ar pagaidu riepu nebraukt ātrāk par 80 km/h.

Melnām rokām un nosvīdušu pieri mans glābējs jau lavās prom tikpat pēkšņi kā uzradies.

– „Vai varu kaut kā kompensēt?”, pieklājīgi apvaicājos, jo esmu tiešām pateicīga un gatava iedot naudu vai uzsaukt kafiju.
– „Tas nav kompensējams”, vīrietis pirmo reizi visas sastapšanas laikā pasmaida.

Tad nu pateicos ar vārdiem un tik paspēju noprasīt kā sauc. Kristaps.

Tā kā kopš tās pēcpusdienas aizritējušas jau vairākas nedēļas, neesmu vairs droša par savu atmiņu un to vai Kristaps patiešām bija Kristaps. Bet katru reizi, atceroties izpalīdzīgo svešinieku, gribas smaidīt un vēlreiz domās pateikties. Ko arī daru.

Un tas ir tas, par ko man deg acis. Par maziem brīžiem, kas aizķer. Dabā vai pilsētā. Latvijā vai citviet. Par cilvēkiem – ilgi pazītiem vai uz mirkli sastaptiem. Par sarunām ar viņiem. Par vienkāršām nejaušībām un tādām, kas maina likteņus. Par iespēju piedzīvot tās. Par iespēju to pastāstīt jums.

IMG_1172

4 responses to “Putns un domkrats jeb Kaspars un Kristaps

  1. Es reiz, grozoties parkingā pie bērnudārza, aizķēros aiz kaut kāda puļķa (kuram tur nevajadzēja būt, protams, un nekad iepriekš nebija bijis) un norāvu priekšējo bamperi. Atrāvu, precīzāk, un to, ka bamperis, es minēju, bet kaut kāda plastmasa tur karājās un neizskatījās labi. Tā nu es stāvēju sastingusi ar atvērtu muti pie mašīnas, kurā sēdēja divi sīkie ar diezgan ieinteresētām sejiņām (turklāt dienu iepriekš es biju nolaidusi riepu, Valdemāra ielā uzbraucot uz apmales, tā kā biju jau krietni patērējusi vīra tolerances krājumus attiecībā pret manu attiekšanos pret mašīnu). Un tad ātri un eleganti blakus pieparkojās mazs zaļš BMW (klasisks ne pārāk gudru cilvēku auto, vai ne), no tā izkāpa divi vīri ar skūtām galvām (arī šīm frizūrām diezgan slikts PR), krieviski runājoši. Es pat nepaguvu attaisīt un aiztaisīt muti, lai lūgtu palīdzību, kad tā jau bija klāt. Viens uzvilka darba cimdus, otrs palūkojās, vai man bagāžniekā ir instrumentu kaste (bija!), abi kopā nodabūja nost atrauto bamperi, iekrāmēja bagāžniekā un nokomandēja, lai es braucu uz servisu, turklāt uzmanīgi, jo numurs nav redzams. Un es pat nepaspēju pateikt “paldies”, kad viņi jau bija pazuduši. Tā ka jā, šādas mazas dzīves ainas paliek un aizķer, un izpalīdzīgus cilvēkus sanāk satikt biežāk nekā varētu likties valstī, kurā labais tonis ir par citiem un vispār visu neko pārāk labu neteikt.

  2. Labs, labs!! Nure, tik feini dzirdēt par šiem momentiem arī no citiem! Droši, ja vēl kādam ir līdzīgi stāsti – aiziet! Kaut pāris teikumos.

  3. Es arī ar šo dabas parādību esmu saskārusies ne reizi vien. Protams, visvairāk palīdzības tika piedāvāts, kad reiz nācās apstāties ar vaļā motorvāku uz Jelgavas šosejas, tērptai pilnā tautastērpā :D Tak arī normālā paskatā par līdzcilvēku izpalīdzīguma trūkumu nevaru sūdzēties.
    Viskomiskāk (komiski no manas puses uz to skatoties, protams) bija tad, kad reiz dabūju zilu aci visbanālākajā iespējamā veidā – uzraujoties uz skapīša durtiņām, kuras pats vispirms aizmirsu aiztaisīt. Pat ne viens, bet veseli divi pretīmnākoši svešinieki piedāvāja sameklēt kaut kādus krīzes centru un policijas telefonus un kaut kā tā. Un tak netic neviens par tām skapja durvīm!
    Bet riteņatslēgu aizdot, no kupenas izvilkt vai atbraukt auto “piepīpēt” – gan sveši, gan puspazīstami ļaudis parasti neatsaka, un, lai dots devējam atdotos, es cenšos darīt tāpat. Reiz nejauši sanāca atdot visas džipu sugas karmisko parādu, ar bobi ievelkot nomirušu traktoru :D

  4. Jā, es arī cenšos stumt un vilkt citus auto, ja vien ir iespēja. Bet par zilajām acīm piekrītu. Man bija kas līdzīgs gadījies, un arī visi šķībi skatījās. Kad darbā kārtējā kolēģe apvaicājās par zilās acs iemesliem, man jau bija apnicis visiem stāsīt patiesību, un pajokoju (ar nopietnu seju, protams), ka vīrs sit. pēc tam sapratu, ka draņķīgs joks bija. citiem tā diemžēl realitāte :(.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s