Dvēselei nav tautības

„Ak, kungs, cik milzīgs!”, noelšas Lifana, ieraugot stārķi. Viņai viss šeit šķiet liels – putni, suņi, cilvēki. Viņa nekad nav redzējusi sniegu un cer to kādreiz ieraudzīt. Viņa nav lasījusi upenes, avenes, mellenes. Nav sēņojusi. Nav piedzīvojusi un darījusi daudz ko no tā, kas mūsu ikdienas dzīvē šķiet tik parasts, ka paejam garām, acis nepamirkšķinādami. Lifana ir no Taivānas, pirmo reizi atbraukusi uz Eiropu un skatās šeit notiekošajā ar plati ieplestām acīm.

IMG_1030Lifana ir viena no manām koučsērferēm. Viņa, kopā ar citiem sērferiem, krāso manu ikdienu, kopš esmu atgriezusies Latvijā, stājusies virpas priekšā un nevaru nekur aizbraukt. Tā, ka, mīļie draugi un lasītāji, visticamāk, turpmāko pusgadu un drusciņ, ja alkstat manus pasaules piedzīvojumus, varat šo lapu aizmirst. Šai laikā tomēr centīšos nepamest šo vietni pavisam un iedvesmot jūs ar tepat Latvijā noķertiem impulsiem, kurus noķert nav nekādu problēmu, jo īpaši vasarā un rudens sākumā, kad teju aiz katra pagrieziena sagaida elpu aizraujošs skats un uz katra ciņa atrodams kaut kas garšīgs. Būtu tik gana laika un spēka tos aprakstīt!

Bet atgriežoties pie koučsērfinga. Kad ieliku pāris bildes ar saviem sērferiem Feisbukā, viens mans amerikāņu draudziņš no Santjago ceļa jūsmoja – „Zane, cik lieliski, cik tu esi laimīga, ka joprojām vari satikt cilvēkus no visas pasaules.” Uz ko es, protams, atbildēju, ka arī viņam neviens neliedz tikt pie šādas laimes. Pilnīgi nevienam nav šķēršļu izveidot savu profilu un sākt uzņemt cilvēkus pie sevis mājās vai arī, ja apstākļi to neatļauj, tad parādīt pilsētu vai iedzert kafiju ar kādu viesi. Un nav pat obligāti jāpārzina angļu valoda, der krievu vai jebkura cita svešvaloda.

1081316_10151612250529092_829667270_nŠobrīd, dēļ trakulīgā darba apjoma, esmu mazliet piebremzējusi ar viesu uzņemšanu. Bet, vēl pirms pāris nedēļām, man mājās bija ritīgs cittautu klubiņš. Pēdējā pie manis viesojās raiba kompānija – jau pieminētā Lifana no Taivānas, Jespers no Dānijas, Huans un Elēna no Spānijas un Noe – arī spāniete, pie kuras es paliku Santjago ceļu ejot. Izņemot Huanu un Elēnu, kas ir pāris, pārējie, pirms satikšanās pie manis, viens otru nepazina, bet tagad turpina draudzēties un sazināties arī savā starpā.

1082712_10151612250589092_929086972_nArī viņu viesošanās laikā, dažus vakarus pārrados mājās pēc darba ap 10, pārgurusi kā suns. Mani vienmēr sagaidīja vakariņas – spāņu tortilja, panēti brokoļi, pasta ar dārzeņiem, salāti. Man neļāva neko darīt – tika uzservēts vakariņu šķīvis, otrā rokā iesprausta sarkanvīna glāze. Kad mēģināju protestēt, tiku daudzbalsīgi „atsēdināta” ar tekstu – „Zane, you should rest.” Nu, kā tu viņus nemīlēsi.

Piektdienas vakarā sarīkojām pasēdēšanu pie ugunskura. Viss bija labi, līdz sākām apspriest Eiropas politiku un nākotni. Mēs ar dāni vienā frontē, spāņi otrā. Līdz kautiņam netikām, bet tādas karstasinīgas runas sen nebiju pieredzējusi. Pēc tam sarunas laimīgā kārtā ievirzījās astronomijas gultnē, kur manas zināšanas ir niecīgas, un, kamēr sekoju puišu zinātniskajiem spriedelējumiem, sekmīgi piededzināju gaļu. Īsāk sakot, bija varen izdevies vakars.

1062565_10151612250804092_1636085532_nNākamajā dienā paķēru Jesperu un Lifanu izbraucienā uz laukiem. Man ir tāda tradīcija, ka pāris reizes gadā aizvizinu savas draudzenes – kundzes uz riju Burtnieku pusē, kur druksu apčubinām apkaimi un paciemojamies pie viņu radiņiem. Mazliet jau šaubījos – nez kā viņas sapratīsies ar maniem aizjūras viesiem. Izrādījās, ka bažām nav ne mazākā pamata – visi sapratās bez aizturēm, arī tie, kas nerunāja angliski. Un dienas beigās visi bija laimīgi – kundzes par viesošanos dzimtajā pusē un feino jauniešu iepazīšanu, dānis un taivāniete – par iespēju apskatīt Latvijas āres, palasīt ogas un uzēst debesmannā. Vislaimīgakā biju es, kad ar tumsu nogādājusi pēdējo pasažieri Carnikavā, braucu mājup caur nosarkušajām debesīm un miglas pielietiem ceļiem, smaidīdama kā Čeburaška.

IMG_1159Nākamajā dienā, kad visi devās katrs savos ceļos, atvadoties biju tuvu asarām. Vienmēr tā nav, bet šie cilvēki kaut kā īpaši tuvi paspēja tapt. Un vispār ir jocīgi, jo sapratu, ka man uzņemt viesus pie sevis patīk vēl labāk kā pašai ciemoties. Pa visu šo laiku ir gadījušies vien pāris cilvēki, pēc kuru pabūšanas paliek neitrālas sajūtas, pēc visiem citiem – pārpārēm pozitīvas. Gan par to, ka esi šiem cilvēkiem parādījis ko neparastu un palīdzējis Latvijai iegult atmiņā ar pozitīvākām emocijām, gan par iespēju dzirdēt krāšņus stāstus no visām pasaules malām. Bet visvairāk par cilvēcību, jo kā kā vēsta sociālajos tīklos lasīta frāze – dvēselei nav tautības.

One response to “Dvēselei nav tautības

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s