Nostaļģija un Ragaciema švilpastes

Tas ir diezgan briesmīgi. Nevarēt tikt vaļā no iešanas. No vēlmes vienkārši uzlikt plecos mugursomu un doties Ceļā, neskaitot soļus un kilometrus. Camino nostaļģija? Bēgšana? Meklēšana? Ieradums? Zinu tikai to, ka pēc Camino mana būtība ir sadalījusies divās daļās – viena joprojām ir Ceļā, bet otra cenšas iejusties ikdienā, bet tai neklājas viegli.

Protams, iejusties “palīdz” nepārtrauktie ieraksti Feisbukā no Camino biedriem, kuri turpina ceļošanu un viens otra satikšanu, un ik pa laikam “iepostē” kādu iepriekš nepubliskotu bildi vai video no Camino. Vai arī arvien jauni e-pasti, kas turpina ienākt kā mazi, ar lentīti pārsieti pārsteigumi no visām pasaules malām. Vakar atrakstīja Jākobs, esot beidzot savās mājās Vācijā. Un Gerijs – tikko ielidojis Austrālijā, Stīvs vēl pa Angliju dzīvojoties. Un nesen Džūlija ziņoja par atgriešanos Dienvidāfrikā un pa abām mēģinām atšifrēt Huana inteliģentajā rokrakstā atstāto e-pasta adresi. Hilarija un Tims ir atpakaļ Amerikā. Džeimss, Elena un Nikola, Endrjū un Raiens klīst pa Eiropu, Mārtins un Anna ciemojas pie Heteras Kembridžā, Šonam būtu jābūt Spānijā, bet īsti nezinu, vai viņš tur ir. Un vakar Holgers publiskoja savu ieceri par nākamo Ceļu, aicinot “ģimeni” pievienoties. Variet, protams, minēt, vai tauta atsaucās. Jā gan!

Vienīgais, kas mierina, ka ne es vienīgā esmu “Caminosick”. Cik iznāk lasīt citu ceļabiedru pārdomas vai aprunāties ar viņiem – tā izjūtu gamma, kurā visi atrodas, ir samērā līdzīga. Kā teica viens no ceļabiedriem, tad sajūta ir kā zaldātam, kurš atgriezies no kara – īsti nezini, kur sevi likt un neviens tevi līdz galam nesaprot. Izņemot tos, ar kuriem tu esi tajos ierakumos kopā sēdējis. Tagad sēdi cilvēku vidū, bet jūties vientuļš. Un tā īsti arī nevari nevienam izstāstīt, kas ir noticis.

Es teju visus satiktos cilvēkus aģitēju doties Ceļā, bet laikam būs jāsāk katra stāsta beigām likt klāt brīdinājuma teikums: “Uzmanību, došanās Ceļā izraisa atkarību, grūtsirdību un neremdināmas ilgas.” Vai kaut ko tādā garā.

Tāda ilgu mākta brīvdienās izgāju Ragaciema jūras krastā. Daudz laika nebija, bet nu vismaz kādu gabaliņu pievakarē gribējās paieties. Eju ar savām domām līdz ieraugu jūras malā vēl kādu dzīvību – divas mazas meitenes uz velosipēdiem. Sasmaidāmies un neko. Pēc brīža dzirdu, ka meiteņi minas man no mugurpuses un, lai arī pludmale ir gana plata, šīs ripina tieši man aiz muguras. Kā jau to varēja paredzēt, vienā brīdī atskan spiedzieni, jo mazās gandrīz saskrienas. Gandrīz neskaitās, bet mani tas iedvesmo palēcienam malā un pamācošam tekstam par uzmanīšanos.

Tā vai citādi, sākam sarunāties. Pēc trīs minūšu sarunas esmu uzzinājusi, ka mazākā meitene Dārta ir vietējā iedzīvotāja, bet mazliet vecākā Aleksandra ir māsīca, kas tieši šodien “deportēta” no Rīgas uz laukiem. “Un mēs pa taisno braucām uz šejieni, pie jūras”, meiteņi stāsta pilnām mutēm. Tad abas ar lepnumu paziņo, cik kurai gadi, Aleksandra zina nosaukt savu dzimšanas dienu, bet Dārta to īsti precīzi nezina. Prasu skuķiem, kur ir Ragaciema kapi, to arī viņas īsti nezina. Oma gan zināšot. Šaubu nav.

Pēc piecu minūšu sarunas, meitenes jau nosauc adresi un aicina ciemos. Es, savukārt, izsaku pieņēmumu, ka diezi vai iepriekš piesauktā oma priecāsies par šādiem negaidītiem viesiem. Uz mirkli parādās arī vēlme paaudzināt bērnus, ka nevajag pirmajam pretimnācējam visu dzīvi stāstīt, bet tad padomāju – es taču daru tāpat. Vai tas, ka esmu nosacīti pieaugusi, uzreiz mani padara par atklātu, bet bērnu – par neapdomīgu? Vai piesardzības vārdā ir jākrāso pasaule melnākās krāsās? Un paturu muti ciet.

Tad palūdzu meitukiem mani nobildēt, šīs arī grib fotografēties – ar mani, viena ar otru, tad katra atsevišķi, tad braucot uz riteņiem. Mums sanāk krietna fotosesija. Pēc tam man uzņemtais vairākkārt jāatrāda, līdz rezultāts tiek atzīts par labu esam.

Mazās aicina mani no jūras krasta uz pastaigu mežā, bet es vēl gribu pabūt ar jūru, tāpēc atvados.
– “Vai mēs varam satikties rīt?”, meitenes jautā.
– “Nevaram gan, man rīt jāstrādā – malkas talka”.
To, ka malkas talka ir nopietna lieta, meitenes zina, arī esot tādās pabijušas.
“Bija forši iepazīties”, stumjot velo jau piemeža staignajās smiltīs, pa gabalu sauc meitenes. “Pat ļoti”.
Es apstiprinu, ka prieks ir abpusējs. Trīspusējs, faktiski.
“Malkas talka. Tas gan skan traki smieklīgi”, Dārta vēl nokliedzas uz atvadām un abas švilpastes ar visiem riteņiem pazūd mežā.

Meitenēm nemanot ir izdevies pagaisināt manu šī vakara Camino grūtsirdību un eju jau tālāk daudz priecīgākā omā. Un saprotu to, ka mūsu īsā tikšanās bija ļoti radniecīga tām, kas notiek Ceļā – tieša, pilnīgi atklāta, bez jebkādiem zemtekstiem, plāniem un nolūkiem.

Eju pretim rietošajai saulei un nolemju uz kapiem tomēr nedoties. Man šķiet, ka viņam labāk patiktu doma par pastaigu gar jūru. Te jau viņš arī gājis ne reizi vien. Tā mēs kādu brīdi paejamies. (Pēc tam atradu vien kaiju pēdas un savējās.)

Kad saule jau pietuvojusies horizontam tuvāk kā atļauj pieklājība, griežu uz dullo iekšā mežā un pa pirmo taku dodos atpakaļceļā. Priecājos par sulīgajām vakara krāsu spēlēm, dauzu odus un mazā pleķītī salasu krietnu gaileņu sauju.

Pēc gabaliņa redzu, ka tālumā parādās civilizācija, taka it kā atduras sētā. Tomēr nolemju ceļu turpināt un ieraugu, ka sētā tā nebeidzas vis, bet pārvēršas jau ciemata ielā. Lieliski. Mežmalas pirmās mājas pagalmā spriņģo manas jaunās draudzenes. Es šīm uzsaucu, ka neviļus esmu tomēr atnākusi ciemos. Parādu gailenes un Dārta nosaka, ka viņas oma protot pagatavot visizcilāko mērci. Šaubu nav. Šī nav meiteņu mājvieta, viņas te ciemojas. Es uzsaucu sveikas un dodos tālāk. Pēc brīža dzirdu, ka par spīti vecākās un prātīgākās Aleksandras saucieniem, Dārta man nesas pakaļ uz riteņa. Grib tomēr parādīt, kur viņa dzīvo.

Apstājamies pie nelielas mājiņas ar brīnišķīgi iekoptu dārzu, oma esot liela puķu mīļotāja. Šaubu nav.
“Zini ko, zini ko. Atnāc kādreiz ciemos, labi.”
“Nu redzēs”, negribu sasolīt.
“Zini ko, zini ko. Es tevi uzaicinu uz savu dzimšanas dienu.”
“Bet tu jau īsti nezini, kad tā ir.”
“Apmēram zinu. Atnāc, kad kokiem lapas kļūs krāsainas…”

5 responses to “Nostaļģija un Ragaciema švilpastes

  1. Paldies Tev par taviem brīnišķīgajiem ceļa stāstiem! Es arī sapņoju kādreiz noiet Camino (pagaidām gan tikai kopā ar draugiem esmu nostaigājusi lielāko daļu Kurzemes jūras piekrastes), un kādu dienu pirms dažām nedēļām caur Facebook draugiem uzdūros tavam blogam. Patiešām kolosāli lasīt tavus piedzīvojumus un pārdomas. Laimīgu(s) ceļu(s) arī turpmāk!

  2. Īsti pat nezinu kādēļ, bet šis ieraksts mani tik ļoti aizkustināja!Tiešām, paldies par šiem visiem ierakstiem, jo tie iedvesmo..iedvesmo kaut kur doties un baudīt kā priecīgos, tā nostalģiskos pārdomu brīžus! :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s