Braucu pa kārtējo nevalstiskas nozīmes ceļu, pagriežu galvu pa labi un strauji nobremzēju. Lecu laukā un ķeru gaismu. Kamēr raugos fotoaparātā, sadzirdu, ka te kāds spēlē klusos telefonus. Mākoņi kaut ko pačukstēt vējam, tas to tālāk vēsta pusbriedušajām vārpām. Tās to čukst atpakaļ debesīs, bet visas reizē, tāpēc neko nevar saprast. Mākoņi smejas un aiziet prom, bet vārpas nesaprastas noveldrē. Kad nav, tad nav.
Ceļa malā mājas drupas, daudz kas nav palicis pāri. No sienām faktiski nekas. Bet teju neskarts, pašā haosa vidū, kā piemineklis aizgājušajiem laikiem slejas skurstenis. Un tā galā – milzīga stārķu ligzda, pilna ar dzīvību.
Kad pīle ienirst, nav viegli uzminēt, pēc cik ilga laika un kur tā atkal parādīsies virs ūdens. Kad jau šķiet, ka jāsāk satraukties, kaut kur upmalas meldros vai žagaru sanesumu tuvumā tomēr parādās raibais putna ķermenis. Vēl labāk, ja iegadās redzēt ienirstam pīļu mammu, kuras zemūdens maršrutam seko mazu pūkaiņu komanda. Ieniruši kopā, gabaliņu tālāk viņi cits pēc cita izsprāgt virs ūdens virsmas kā pudeles korķi, uz pavisam īsu brīdi pazaudējuši savu secību un orientāciju. Tad visi atkal aši sapulcējas vienuviet un turpina savu pīļu peldējumu.
Sākumā domāju, ka Merlo rej uz mani, jo kā pelēkais strazds esmu apsēdusi viņa saimnieku ķirsi, ieklupusi upeņu un jāņogu krūmos. Tomēr nē. Suņa purns pavērsts pret debesīm. Drīz parādās vainīgās. Divas dzērves, laizdamās pār netālā mežā galiem, savā starpā diskutē izteiksmīgi un skaļi. Merlo, acīmredzami nepiekrizdams, dzenas šīm pakaļ uz meža pusi. Putnu sakliegšanās lēnām attālinās un dzērves pazūd tumst sākušajās debesīs – lielās, tamborētās mākoņu cilpās. Merlo atgriežas un klusē.
„Man nāk prātā klasiķu mākslas darbi ar nosaukumu „Meitas pirtī” vai ko tamlīdzīgu”, guļot uz lāvas un veroties apkārt, spriedelē Ilžuks. „Nez vai šie gleznojuši caur nosvīdušo pirts lodziņu redzēto vai tikai iztēlotos skatus”, turpinu domu. „Un kāpēc nav daudz gleznu ar nosaukumu „Vīri pirtī””, ķiķina Renāte. Mēs, četras meitenes kailas, peramies ar savām zāļu slotām, beržamies ar pelašķu un vībotņu skrubjiem, dvešam no labsajūtas. Apreibušas no zālēm un karstuma, izejam vēsajā vakarā un kūpam kā zeme pavasarī.
Ieva
Čaviņa, prieks par skaistajiem laivotājiem un tēlainiem aprakstiem. Nākamreiz aiciniet pievienoties arī mūs !!!
Mīļi vasarīgi sveicieni no Rich, Baiabs , Akseļa un manis.