Pēdējā diena Krimā: 12 stundas Ajas klints meklējumos

Lai arī esam piecēlušies agri, nedaudz pēc 4, rīts jau ir pamodies. Gaisma ir aususi, vējš zēģelē, Aleksandrs rosoties samulsinājis pirmās cikādes, kas žāvādamās dveš savus pirmos rīta čirkstienus.

Ātri savīksušies ceļam, sākām kāpt augšup. Jau iepriekš zinājām, ka tāds īsts saullēkts mums nespīd, jo saule lec otrpus kalnu grēdai, bet tāpat rīta gaisma virs jūras, mākoņi viegli nopūderētiem vaigiem, vēja rotaļas ūdens virsmā – viss veido skatu, kas ir miega upura vērts.

Visai drīz esam uzkāpuši līdz avotiņam un noslēpuši krūmos tukšās plastmasas pudeles, kuras uzpildīsim atceļā. Sapildām vien gājumam nepieciešamo ūdens daudzumu. Mūsu šodienas mērķis ir aiziet līdz vietai, klintij jūras krastā, kas nes Ajas vārdu. Kā uz turieni nokļūt, nezina pat Aleksandrs.

Gar avotiņu taka vijas augšup, kāpjam pa to. Tad ieraugām mazāku taciņu, kas GPSprāt ved pareizākā virzienā, bet drīz vien atduramies pret klinti. Taciņa it kā turpinās, bet piemērota īpašiem ekstrēmistiem un alpīnisma cienītājiem. Mūs, visvairāk jau mani, par tādu nosaukt nevar, tāpēc griežam riņķī un turpinām ceļu pa lielāko taku. Vietām jākāpelē pa bluķiem, vietām teju pa klaju (bet ne pārāk stāvu) klinti. Tā vai citādi, pēc brīža tiekam apbalvoti ar izkāpšanu zaļā, klajā, līdzenā pļavā. Esam augšā! Gandrīz. Lai tiktu līdz kalnu grēdas pašai virsotnei, vēl kāds gabals jākāpelē pa stāvu, grantainu taku, kas ved paralēli vecai elektrolīnijai. Šobrīd no tās atlikuši vien stabi, un arī daudzi no tiem jau apgāzušies vēkšpēdus.

Kad esam pievarējuši arī šo kalnu, tad nu gan esam pašā augšā. Jūtamies nopelnījuši brokastis un ieturam tās, veroties uz bezgalīgo jūras klaju un pārējo apkārtnes daili. Tad turpinām iet. Šis ir visskaistākais ceļa posms. Līdzena taciņa ved pa pašu kalnu kori un bez vienreizējiem skatiem acis priecē un nāsis kņudina kalnu augu valsts. Pļavas vidū sazēluši dzeltenie deviņvīrspēki, kas vilina daudzos šejienes kukaiņus, takas malās izklāti violeti smaržīgie mārsila paklājiņi. Nelieli krūmi kārdina ar korintēm līdzīgām ogām, bet jāievēro dabas likums – nepazīsti, labāk neķeries klāt. Jo, kā zināms, visas ogas un sēnes ir ēdamas, tikai dažas vienreiz.

Tā iedami esam nonākuši līdz telekomunikāciju tornim un divkāršam dzeloņdrāšu žogam. Prasām ukrainim, kas varētu slēpties ar šī žoga.
– “Varbūt meteoroloģiskā stacija?” – savu pieņēmumu izsaka Aleksandrs.
– “Meteoroloģiskā stacija? Aiz dubulta dzeloņdrāšu žoga?” – Rihards neticīgi pārvaicā.
– “Iespējams. Jūs nezināt, kādi ir cilvēki Krimā”, – atbild Aleksandrs.

Mēs tā arī neuzzinām, kas aiz žoga slēpjas, vien sastopam pie ierobežotās teritorijas vārtiem niknu sargkareivi un normālu suni. Kareivim laikam nepatīk fotografēties un Rihards izpelnās uzbrēcienu krievu valodā, ka sņimaķ esot aizliegts.

Kādu laiciņu velkamies pa ceļu katrs savā ritmā. Aleksandrs pa priekšu, Rihards nopakaļus, es kaut kur pa vidu. Aleksandrs piesēdis kārtējā skaisto skaitu vietā un es viņam pievienojos. Brīdi papriecājušies, turpinām ceļu. Vēl pēc brīža saprotam, ka Rihards kaut kur ir pagaisis. Tā kā viņš parasti nepazūd, tad izsaku Aleksandram minējumu, ka viņš mūs gaida kaut kur aizmugurē. Bļaustīšanās augļus nenes un Aleksandrs aiziet līdz vietai, kur sēdējām. Bet pēc brīža atgriežas ar secinājumu, ka šis tur neesot. Tad nu neatliek nekas cits kā soļot uz priekšu. Laimīgākā kārtā nākamajā krustojumā satiekamies – izrādās, ka Rihards bija tā koncentrējies uz ceļu, ka nepamanījis mūs sēžam un aizcilpojis pa priekšu. Viņš, mūs gaidot, ir apciemojis netālu esošu avotiņu un mēs kāri ķeramies pie svaigā un vēsā ūdens.

Tagad atlicis vien pēdējais uzdevums – atrast mūsu mērķi – Ajas klinti. Sākumā ejam pa visādiem nelieliem meža ceļiem un takām. To malās lekni saaugušas bērzlapes un tām līdzīgas sēnes. Ukraiņi, līdzīgi kā latvieši, ir aizrautīgi sēņotāji. Tomēr, cik novēroju pēc sēņotāju guvuma Jaltas-Simferopoles trolejbusā, latvieši ir krietni izvēlīgāki. Ukraiņu grozos gozējās tādas bērzlapju vecmāmiņas, kuras neviens latvietis no laba prāta mājas nevestu.

Esam gājuši jau stundas septiņas, saule karsē no visas sirds un man rodas aizdoma, ka mēs ejam ja ne pa riņķi, tad zigzagā. Īsāk sakot, ir nogurums un drusku apnicis iet, kā arī pakausī kņudina doma – šitas viss gabals būs jākājo arī atpakaļ. Vienā brīdī pieņemam prātīgu lēmumu – iet pēc azimuta, pēc tam jau esam uz pareizā ceļa un vēl pēc pusstundas elšanas un pūšanas stāvam Ajas klints galā. Bez mums šeit ir vēl viegli tērptu tūristu bariņš, kas acīmredzami mērojuši līdz šejienei īsāku ceļu. Šeit kādreiz atradusies armijas vajadzībām iekārtota vieta, tagad par to liecina vien betona pamatnes un daži īpatnu celtņu grausti.

Ilgi šeit nekavējamies, jo saule cepina kā uz pannas. Nonākuši atpakaļ koku pavēnī, drusku uzelpojam. Vienā brīdī Laika vecis par mums apžēlojas un uzliek saulei mākoņu filtru. Uzreiz top tīkamāk soļot. Vispār atpakaļ kaut kā iet ir vieglāk, viss noris ātrāk un drīz jau esam uz skaistā kalnu kores ceļa.

Puiši man ir kādu gabaliņu priekšā un es soļoju svētlaimīgi iepletusi acis un nāsis. Dienas vidus saulē kalnu augi smaržo vēl reibinošāk kā turpceļā. Visa pļava san un skan no mazo lidojošo objektu darbošanās. Vienā ceļa pusē tālu lejā mirguļo ūdens klajs un otrā – karstā gaisa masas pludina kalnu koru līnijas. Ja man liktu iztēloties paradīzi, tad es, visticamāk, aprakstītu ko tādu, ko redzu un jūtu šobrīd.

Varu sapņot līdz vietai, kur sākas stāvā grants taka. Tad gan visas domas un uzmanība jākoncentrē tikai uz nākamo soli, jo mazie akmentiņi ir nodevīgi slideni. Veiksmīgi izdodas tikt līdz zaļajai pļavai un, mirkli atpūtušies, uzsākam pēdējo kāpiena posmu. Pie avotiņa uzpildām visos traukos ūdeni, puiši tās saliek mugursomās, būtiski izmainot smaguma centra atrašanos. Rihardam šī centra izmaiņa gandrīz maksā nožaušanos, kad viņš, atbalstījies uz rokām, lec caur diviem akmeņiem. Bet gandrīz, kā zināms, neskaitās.

Pulkstenis tuvojas četriem pēcpusdienā un, pēc gandrīz 12 stundu pastaigas, esam finišējuši. Saņemam spēkus, lai tiktu līdz jūrai un noskalotu sviedrus. Pēc peldes ir mazliet labāk, tomēr kustamies mazliet palēnināti. Izņemot Petrosu, kurš ir kārtīgi izgulējies un, atšķirībā no pārējiem, pavadījis laisku dienu.

Pēdējie spēki tiek veltīti vakariņu pagatavošanai un notiesāšanai. Uz citiem varoņdarbiem gan vairs neesam spējīgi un jau ap 8 vakarā nokrītam teltīs un nošņācam līdz rītam.

Aleksandrs un Petross paliek šeit vēl vienu dienu, bet mēs nojaucam telti, sakrāmējam mugursomas, pateicamies brāļiem par kompāniju un dodamies atceļā. Kuģītī mūs kārtējo reizi aplaimo ar vietējo kolorītu, negaidīti tumbās uz pilnu klapi iebliežot Modern Talking lielākos hītus. Tad trolejbuss, tad autobuss, tad mikroautobuss un esam jau atkal īpašā dizaina viesnīcā. Gulēt gan faktiski nesanāk, jo lidmašīna uz Rīgu izlido jau 6 rītā. Tad nu nakts vidū atkal sapekelējamies un kopā ar vēl diviem viesnīciņas iemītniekiem, kas arī lido uz Rīgu, ar taksi nonākam lidostā. Lidmašīna laimīgā kārtā ir pustukša un mēs, ierausušies katrs savā pēdējās rindas trīs sēdekļu dīvānā, saldi iemiegam, līdz stjuarte mūs purina, aicinot uz nosēšanās brīdi ieņemt pieklājīgāku stāvokli. Turpinu gulēt sēdus, līdz lidmašīna liegi satiekas ar skrejceļa asfaltu. Atveru acis un esmu mājās.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s