Trip: Ukraine 2013

Uz Simferopoli
Pie visa vainīgs Aleksandrs. Ukraiņu puisis, kuru kopā ar viņa lietuviešu sievu un vācu draugu caur koučsērfingu uzņēmām pie sevis ziemā. Viņš mums tik ilgi stāstīja par Krimu un rādīja fotogrāfijas, ka nākamajā Airbaltic akcijā nopirkām biļetes uz Simferopoli. Sēžam Rīgas lidostā un, malkojot alu, gaidām reisu, kurš izlido vienpadsmitos vakarā. Esmu aizsūtījusi vairākus dīvānpieprasījumus,... lasīt vairāk
Simferopoles ainiņas
No rīta pie durvīm sit blondā saimniece: “Rebjata, 12, u nas check-out vremja.” Pēc nakts pārlidojuma miegs ir labs. Vienojamies par palikšanu šeit uz vēl vienu nakti un vaļojamies kādu brīdi, tad dodamies apskatīt Simferopoles kolorītu dienas gaismā. Pirms iziešanas saimniece mani vēl pacienā ar kafiju, kā arī parāda pārējos trīs numurus – Ņujorku, Sakuru... lasīt vairāk
Koktibeļ kolorīts
Kad pirms gulētiešanas aizeju atdot saimniekiem pāris lietas, vīrs saka: “Es rīt braukšu uz Koktibeļ, negribat uz turieni?”. Apsolu, ka apskatīsimies, kur tas ir, un, ja tāda vēlme uznāks, no rīta būsim gatavi ceļam. Izpētām kartē, ka Koktibeļ ir jūras krastā un varētu būt labs izejas punkts, lai pēc tam pa piekrasti virzītos uz Jaltas... lasīt vairāk
Zibeņu laiks, pērkona laiks
Atkal jau izejam no “mājas” krietni pavēlu. Ejam uz priekšu pa Ļeņina ielu kalnu virzienā un ielas izskaņā nogriežamies pa nelielu ceļu, kas ved kalnu virzienā. Apkārt staigā dusmīgi mākuļi un draud kuru katru brīdi kārtīgi nogāzt. Arī vējš ir pamatīgi ieskrējies. Vienu brīdi pat apsveram domu nolīst kādā nepabeigtā jaunbūvē un pagaidīt, kamēr laiks... lasīt vairāk
No rīta lidojam, vakarā rāpojam
No rīta norunātajā laikā un vietā Ļeņina ielas malā mani gaida vecs, tumši sarkans ceturtais žigulis. Tā bagāžniekā ietūcīts liels auduma blāķis, bet pie stūres sēž instruktors Sergejs. Mēs braucam piepildīt vienu no maniem sen lolotajiem sapņiem – pietuvoties kalna malai, pārkāpt tai un tad lēzeni pacelties gaisā. Palidot ar paraplānu. Sergejs pēc pirmā manis... lasīt vairāk
Jātnieki ar un bez galvas
Visu nakti aiz loga ārdījās negaiss, ducinādams pērkonu un zibinādams zibeņus. Šorīt zeme apmierināti dveš garaiņus, guvusi veldzi karstās vasaras vidū. Atstājam somas pie saimniekiem un dodamies kalnu virzienā, kur noslēpti divi geokeši. Vispār geokeši šeit ir retums, pa visu Krimu ir septiņi pavisam slēpņi, no kuriem divus ielikuši latvieši. Vienu atradām vakar, šodien ceram... lasīt vairāk
Atpūtnieku miestā Alupkā
Ir ieradies slinkums rakstīt. Īsumā. Braucām ar trim dažādiem, diezgan piebāztiem autobusiem. No Sudokas un Alušti, no Aluštes un Jaltu, no Jaltas uz Alupku. Tā pagāja teju visa diena. Alupkā atraduši mīlīgu vietējo žiļjo, aizgājām paēst vakariņas uz vietējo stolovuju, kurā viss bija kā padomijā – oficiantes, cukurs saldējuma trauciņā, tējas glāzes ar krāsas numuriņu... lasīt vairāk
1234 metrus virs jūras līmeņa
“Šodien gan saulīte pa zemes virsu staigā”, pabāžu galvu pa durvīm un nopriecājos. Ielieku somā pretiedeguma krēmu, trīs litrus ūdens, nu labi, lai būtu – pēc ilgākām pārdomām iemetu arī vieglu džemperīti. Ja nu tur kalnos kāds vējš uzpūš. Rihards šodien paliks pilsētā, bet es ar funikulieri braukšu augšā kalnos un veikšu Lielo pastaigu. Līdz... lasīt vairāk
Pie Melnās jūras krastiem
Nu jau pāris dienas kā esmu mājās. Domas lēnām sliecas citu darbu un nedarbu virzienā, ne tik daudz Krimas pēdējo dienu piedzīvojumos. Tomēr. Esmu novērojusi, ka manu ceļojumu beigu brīži parasti ir vispiesātinātākie un foršākie, līdz ar to nepaliek laika to aprakstīšanai un attiecīgi tie visbiežāk paliek vien manās atmiņās. Viss jau būtu labi, ja... lasīt vairāk
Pēdējā diena Krimā: 12 stundas Ajas klints meklējumos
Lai arī esam piecēlušies agri, nedaudz pēc 4, rīts jau ir pamodies. Gaisma ir aususi, vējš zēģelē, Aleksandrs rosoties samulsinājis pirmās cikādes, kas žāvādamās dveš savus pirmos rīta čirkstienus. Ātri savīksušies ceļam, sākām kāpt augšup. Jau iepriekš zinājām, ka tāds īsts saullēkts mums nespīd, jo saule lec otrpus kalnu grēdai, bet tāpat rīta gaisma virs... lasīt vairāk