1234 metrus virs jūras līmeņa

Stāsti

“Šodien gan saulīte pa zemes virsu staigā”, pabāžu galvu pa durvīm un nopriecājos. Ielieku somā pretiedeguma krēmu, trīs litrus ūdens, nu labi, lai būtu – pēc ilgākām pārdomām iemetu arī vieglu džemperīti. Ja nu tur kalnos kāds vējš uzpūš.

Rihards šodien paliks pilsētā, bet es ar funikulieri braukšu augšā kalnos un veikšu Lielo pastaigu. Līdz funikulierim kāds gabaliņš ejams, priecīgā noskaņojumā soļoju pa šosejas malu. Nopērku vēl veikalā mazliet provianta, lai kalnos būtu ar ko iestiprināties. Uz ceļa pagrieziena, kurš ved uz gaisa vagoniņu, mani pārtver kāds vīrietis un sāk apvārdot. “O, ģevuška, vi tak sportivna oģeti, prjamo kak guļatj v gorah.” Bet, ar funikulieri braucot, visi tur saspriedušies kā siļķes un vēl rindā jāgaida. Reku busiņš, vedīs pa skaistākām skatu vietām, priedes slaikas un ūdenskritumus vēl parādīs pa ceļam. Jau grupa esot nokomplektējusies, tūlīt izbraucam. Cik maksā? Tik pat cik funikulieris, 65 grivnas. Nu labi, atpakaļ vizināšos ar vagoniņu, turpceļā var arī ko citu apskatīt. Ļaujos pierunāties un sēžos busiņā. Šoferis, vienlaikus arī gids, pa ceļam klāsta dažādus faktus par vagoniņu, ceļu izbūvēšanu un dabas objektiem, nav slikti. Redzam priedes, ūdenskritumus gan tikai pa gabalu. Jaltu apskatām gan no malas, gan no augšas, no kurienes paveras “šikarnij vid”.

Brauciens gan ilgst kādu stundu, bet kaut ko jau redzējām. Tas, kas man nepatīk – laiks piepeši sagriezies kājām gaisā un pēdējo pusi ceļa viegli līņā. Ceru, ka galā nelīs. Tomēr galā līst vēl trakāk. Un vispār augšā redzamais skats mani satriec. Ap funikuliera gala staciju izveidojies teju vesels ciemats. Viena pie otras sarindojušās Kaukāza ēdienu kafejnīcas, kur lielos metāla grāpjos kūp plovs, dažādas zupas un sautējumi. Un turpat grilējas šašliku iesmi. Bez ēdmaņām var iegādāties arī dažādus lokālos suvenīrus – pamatā ādas un vilnas izstrādājumus. Savā naivumā biju iedomājusies šeit vientuļu kalnu ar mazu vagoniņa piestātnīti. Žāvētā desa un puskukulis baltmaizes paliek skumt somā, jo mans vēders nespēj turēties pretī katlu kārdinājum un tiek pie bieza dārzeņu – gaļas sautējuma. Biju cerējusi, ka pa ēšanas laiku lietus būs piestājis. Un faktiski tā arī ir.

Iesākumā nolemju uzkāpt līdz šejienes augstākajam punktam. Tur “nokāš” vēl 20 grivnas. Pa akmeņainu un dubļainu taciņu var tikt līdz klintīm, un vēl pēc gabaliņa esmu augšā pie cipara, ko viegli atcerēties: 1234 metri virs jūras līmeņa. Uz blakus esošās klints smailes uztupināts krusts un uz šo vietu tiek būvēti gaisa tiltiņi. Man galva reibt un kājas tirpst vien skatoties uz vīrieti, kurš stiprina pie trosēm dēlīšus.

Kad “tūristu” programma izpildīta, dodos tālāk gar klints malu. Tur laimīgā kārtā nav neviena cilvēka un varu baudīt kāroto pastaigu kalnos vientulībā. Tomēr ilgi to baudīt nesanāk, jo sāk līt. Patveros zem paliela ciedra slīpā stumbra kā zem jumta un stāvu pusstundu, līdz lietus pierimst. Tad eju tālāk. Krietnu brīdi vēroju kā no ielejas uz augšu virzās mākoņi un liels mākoņu vāls nāk pāri lielajam kalnam, ietinot visu apkārtni necaurredzamā sienā. Un tad tā siena sāk gāzt. Kamēr aizjožu līdz tuvākajam kokam, esmu jau krietni samirkusi. Tas ar izrādās tāds zems, nīkulīgs skujenis un pēc minūtēm desmit saprotu, ka a) man ir notirpušas kājas no tupēšanas b) esmu slapja un c) esmu pārsalusi.

Visu šo faktoru kopsummā nolemju doties atpakaļceļā pa visu lietu. Vienīgais, ko cenšos pasargāt, ir elektronika un pussausais džemperītis, ko novilku lietus sākumā, lai būtu pēc tam vismaz kāds “siltuma avots”. Īpaši jautra ir taciņa lejup no kalna, kas jau turpceļā bija diezgan slidena. Tagad akmeņi ir pavisam slideni, dubļi tāpat, bet centrālā taka pārvērtusies nelielā, brūnganā upītē. Tomēr atpakaļ civilizācijā nonāku un dīvainā kārtā pat nenožaujos. Paveroties uz mani, cilvēku skatienos mijas līdzjūtība un jautrība.

Man gribas pēc iespējas ātrāk tikt pie karstas dušas vai sausām drēbēm. Vislabāk abiem diviem. Lejā braucu ar vagoniņu, kurā pa vidu ir jāpārsēžas. Veids, kā notiek cilvēku pārvietošana un biļešu kontrole, kārtējo reizi liek atgriezties padomijas noskaņā. Lejā tiekam. Atpakaļ eju pa citu ceļu, apmaldos un vēl izmetu krietnu līkumu.

Rihards ir izstaigājis pilsētu un mani jau gaida priekšā. Noskaidroju, ka mums vēl nav pieejama jaunā mājvieta. Iepriekšējā nevaram palikt, jo citiem pastāvīgajiem šejienes iemītniekiem mainījušies plāni un viņi paliek uz vēl vienu nakti. Aizlienu aiz krūma, pārģērbjos sausās drēbēs un jūtos pēc cilvēka. tad esošā mitekļa saimniece palīdz mums sameklēt citu žiļjo, kurā ir internets, attiecīgi mēs pārceļojam pāris mājas tālāk. Tur sieviete vēl uzkopj istabas un atvainojas, ka sanitārais mezgla vēl nav iztīrīts. Dzirdu, ka vīrs viņai aiz sienas velta frāzi: “Ira, no čto ti napregaješsja, oņi že ņe iz Ameriki.” Uz ko atskan atbilde: “Nu mmje vsjo ravno ņe lovka”. Pilnīgi rodas kārdinājums nākamajā vietā izlikties, ka esam no Amerikas. Vienīgi noslēpt, ka krieviski saprotam, nenāktos viegli.

Laiciņš uz vakara pusi atkal tapis saulains un piemīlīgs, ir silti un labi. Šodien redzētā Kaukāza virtuve ir mani iedvesmojusi uz kulinārām izdarībām – izmantojam pieejamo virtuvi, pagatavojot sautējumu. Sekojot labākajiem dietologu ieteikumiem, pirms miega kārtīgi pieēdamies un taisnā ceļā dodamies gulēt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.