Pie Melnās jūras krastiem

Stāsti

Nu jau pāris dienas kā esmu mājās. Domas lēnām sliecas citu darbu un nedarbu virzienā, ne tik daudz Krimas pēdējo dienu piedzīvojumos. Tomēr. Esmu novērojusi, ka manu ceļojumu beigu brīži parasti ir vispiesātinātākie un foršākie, līdz ar to nepaliek laika to aprakstīšanai un attiecīgi tie visbiežāk paliek vien manās atmiņās. Viss jau būtu labi, ja vien pašai nepaliktu tāda nepadarīta darba un “gaisā karāšanās” sajūta. Tad nu vismaz šīs sajūtas iznīdēšanai (un, cerams, arī jūsu iepriecēšanai) uzklabināšu pāris gabalus šai sakarā.

Nozīmīgākais, kas notika un attiecīgi virzīja Krimas ceļojuma pēdējo dienu plānus, bija Aleksandra atbraukšana. Jā, jā – tā paša puiša, kura stāstītā dēļ mēs vispār triecāmies uz Krimu. No Palangas atbraucis uz Viļņu, no Viļņas uz Kijevu, no Kijevas uz Simferopoli. Mēs, savukārt no atpūtnieku miesta Alupkas devāmies līdz Jaltai, bet no Jaltas līdz Simfropolei. Pēdējais ceļa posms bija ievērības cienīgs ar to, ka tika veikts ar trolejbusu. Nešaubos, ka arī jūs nesen (vai sen) esat sēdējuši šajā transporta līdzeklī. Bet konkrētais eksemplārs mūs vizināja 86 km, jo Jalta – Simferopole ir pasaulē garākā trolejbusa līnija. Nevarētu apgalvot, ka brauciens bija tīrais prieks un līksme, bet nu, ko tik neizdarīsi piedzīvojumu statistikas labad :).

Tad nu Simferopolē sarokojāmies ar Aleksandru, kā arī viņa jaunāko brāli Pertosu, kurš dzīvo Kijevā. Īsi apspriedušies, nolēmām braukt uz Balaklavu, no kuras ar kuģīti var nokļūt Melnās jūras krastā – uzbūvēt telti, peldēties, staigāt pa kalniem. Otra iespēja bija doties trīs dienu pārgājienā pa Četrdagu, bet Aleksandrs kādā forumā tikko kā bija izlasījis, ka šajā vietā no šī gada ieviests aizliegums nakšņot. Un izstāstīja savus piedzīvojumus ar reindžeriem pirms pāris gadiem, kad nezinot, ka izsludināts uguns kurināšanas aizliegums, bija veicis šo darbību. Šis stāsts mazliet atvēsināja pat manu vēlmi doties kalnu pārgājienā. Un tā kā ukraiņiem vairāk vilka uz jūras pusi, lecām vien autobusā uz Sevastopoli, tad ar trolejbusu līdz Piektajam kilometram, tad ar autobusu līdz Balaklavai, tas ar kuģīti līdz Zelta Krastam, tad ar kājām līdz “nometnei”. Nu, īsāk sakot, “dva dņa ļesom, patom rukoj podatj”.

Vēl pirms dažiem gadiem šejienes jūras krasts bijis visai vientuļš un te gadu no gada braukuši atpūsties vieni un tie paši cilvēki, veidojot savdabīgu kopienu, kas bijusi ļoti izpalīdzīga un alternatīvi domājošu ļaužu grupa. Šodien vietējais kolorīts ielauzies arī šeit. Zelta krasta piestātnītē viens no lielākajiem akmeņiem tapis apzeltīts un uz tā uztupinātas divas spīguļojošas plastmasas palmas. Nedaudz tālāk, bāzes nometnē izbūvēta kafejnīca, pieejams wifi (mūsu viesošanās laikā gan tas nedarbojās (un labi, ka tā)). Un, katru vakaru, krastu apstaigā pusarmijas formās tērpi vīreļi, kas no katra šeit nakšņot gribētāja iekasē 30 grivnas (aptuveni 2 Ls) par dienu. Viņi mēdz parādīties ap kādiem 3 – 5 pēcpusdienā un pazust ap 8- 9 vakarā. Ja šai laikā neesi nometnē, tad vari no šī maksājuma izvairīties. Īsti legāls šis rūpals neesot, bet neviens īpaši neprotestē. Vai arī, ja ļoti nevēlas maksāt, šajā laikā iet staigāt vai peldēties.

Jūras klinšainais krasts ir biezi apdzīvots. Teju katrā līdzenajā vietā, kuru šeit nav daudz, jau slejas telts. Mums vēlajā vakarā izdevās atrast mazu, skujām noklātu pleķīti starp divām priedēm un palielu akmens bluķi. Īsti līdzena virsma arī šeit nebija un parasti naktī apgūlāmies vienā telts malā, bet no rīta modāmies otrā.

Tad bija vēl divas ievērības cienīgas atrakcijas. Lai tiktu līdz jūrai peldēties, pa īsāko ceļu jākāpj lejup metrus divdesmit, trīsdesmit, rāpelejot pa klints bluķiem, vai arī jāmēro diezgan garš apkārtceļš, kas arī nav rožu ziedlapiņām kaisīts. Tad, lai iebristu jūrā, jābūt faķīram vai rūdītam lauciniekam, jo smilšainas pludmales vietā zem kājām ir asi oļi. “Basas kājas, asi oļi, vai cik grūti man”, var gaudot čigānmeitas dziesmu vai mesties četrāpus vēl nepieskaroties ūdenim. Es darīju abus. Kad tiek iekšā un var laisties peldus, tad gan ir feini – ūdens šajā krastā ir silts un ļoti dzidrs. Sāļš gan arī, jāatzīst. Lielie piekrastes akmeņi ir īsti piemēroti, lai tajos uzrāptos un tad lektu jūrā. Pamatā to darīja mazi puišeļi un slaiki jaunieši. Un es.

Otra atrakcija ir dzeramā ūdens sagāde. Vienīgā saldūdens iegūšanas vieta atrodas pusstundas kāpiena attālumā kalnos. Attiecīgi, ļaudis ar plastmasas pudelēm apkrāvušies, mēro šo garo un diezgan stāvo ceļu, lai tiktu pie dzīvībai vitāli nepieciešamā šķidruma.

Ja gribi kurināt ugunskuru, vari izbaudīt arī trešo atrakciju – malkas sagādi. Tuvējā apkaimē zemē nemētājas ne mazākais zariņš, toties visai bieži manāmas plāksnes, kas draud ar bargu sodu, ja kāds plēsīs zaļos koku zarus. Tad nu ļaudis liek plecos mugursomas un dodas aptuveni tikpat tālu kalnos, cik atrodas avots, tur piestūķē pilnu somu ar zariem un bluķiem un rāpjas atkal lejā.

Mēs no šīs atrakcijas izvairījāmies, jo puišiem bija līdzi mazie gāzes baloniņi, attiecīgi mēs ēst gatavojām uz gāzes plītiņas. Laikam gan attiecināt vārdu “mēs” būtu godīgi tikai uz ēšanu, jo gatavoja Aleksandrs. Mēs tikai pamanījāmies piededzināt rupjmaizi un izkausēt vienu plastmasas karoti, jo mēģinjām pagatavot ķieģelīša grauzdiņus šprotu eļļā. Tā nebija gudra doma. Attaisnojumam varam vien teikt, ka tā nebija mūsējā, bet mēs ar savu izpildījumu pilnībā pierādījām iepriekš izteiktā apgalvojuma patiesumu.

Vispār puiši, jo īpaši Aleksandrs, mūs ļoti lutināja. Sarūpēja telti un matracīti, nodrošināja ar pamata pārtiku un traukiem, veda ceļos un neceļos. Un vispār bija laba sajūta “ņemt”, īpaši apzinoties, ka esi pirms tam “devis”. Uztvēru to kā savdabīgu koučsērfinga investīciju atdevi. Vai gandrīz draudzību.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.