Zibeņu laiks, pērkona laiks

Stāsti

Atkal jau izejam no “mājas” krietni pavēlu. Ejam uz priekšu pa Ļeņina ielu kalnu virzienā un ielas izskaņā nogriežamies pa nelielu ceļu, kas ved kalnu virzienā. Apkārt staigā dusmīgi mākuļi un draud kuru katru brīdi kārtīgi nogāzt. Arī vējš ir pamatīgi ieskrējies. Vienu brīdi pat apsveram domu nolīst kādā nepabeigtā jaunbūvē un pagaidīt, kamēr laiks kļūst pēc cilvēka, bet tā kā no tā laika neko nevar saprast, soļojam vien augšup.

Nelielā pakalnā sastopam maskaviešu vīrieti ar diviem bērniem. Vīrietis lepojas, ka brauc uz šejieni jau 20 gadus un stāsta, ka ir pieredzējis plūdus, ka pa pilsētas centrālo ielu bijis jābrien līdz viduklim ūdenī. Viņš arī prasa, vai mēs esot redzējuši lodveida zibeni, kas uzšāvies gaisā pirms maza mirkļa no krūmeļa dažu metru attālumā. Mēs to neesam redzējuši, viņš arī nē, bet abi bērni apgalvo, ka tā ir noticis. Nu, kas to lai zina. Prasām pieredzējušajam vīrelim, vai būs lietus. Viņš mirkli pavēro mākoņus un paziņo, ka nē – tas aiziešot cieši mums garām. Tomēr šie aiziet māju virzienā, bet mēs turpinām rāpties augstāk.

“Jā, viņam bija taisnība”, saka Rihards, “tas nav lietus, tas ir sniegs”. Tik jocīgi, ka svelmē no gaisa krīt kaut kas sniegam līdzīgs un lēnīgi izčūkst uz putekļainās zemes. Tas mērcē arī drēbes, tāpēc piemetamies zem kādas ābeles. Mežābele gan vairāk sniedz morālu, kā praktisku mierinājumu. Esam novilkuši kreklus un salikuši tos kopā ar elektroierīcēm plastmasas maisiņā un gaidām, kad sniegveidīgajam lietum apniks krist. Mums patiešām tikusi stihijas paša maliņa, nopietnie nokrišņi aiziet saliedēt pilsētu ar visiem atpūtniekiem.

Drīz zibeņu izrāde ir beigusies, es vēl pamanos nojogot, tad dodamies tālāk. Izbrienam gan skrajas pļavas, gan aizaugušas krūmu takas, uztraušamies vienā otrā klintsbluķī un dodamies atpakaļ civilizācijas virzienā.

Man jau šķita, ka Krimā jābūt citam augļu iegūšanas veidam kā tirgus. Te nu kalna piekājē tas arī apliecinās – liela aliču krūma veidolā, kur visa zeme piebirusi dzeltenām, sulīgām ogām. Salasu no zemes kādu klēpīti un lēnām notiesājam tās. Nepamet doma, ka īpaši higiēniski tas nav, bet ko nu tur daudz. Saēdos arī negatavas aličas no koka, zemē nokritušas aprikozes, ķiršus no koka un lielas, sarkanas plūmes, kas negrib krist zemē, sasodīts. Eju un ceru uz sava vēdera izturību un paralēli dezinficēju to ar šī reģiona izlejamo vīnu. Tas ir traki biezs un stiprs, daudz tādu nenobaudīsi. Bet toties tas iemidzina lieliski… Ir tikai astoņi vakarā.. un es jau..miegu ciet… hrr…hrr……

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.