Pie visa vainīgs Aleksandrs. Ukraiņu puisis, kuru kopā ar viņa lietuviešu sievu un vācu draugu caur koučsērfingu uzņēmām pie sevis ziemā. Viņš mums tik ilgi stāstīja par Krimu un rādīja fotogrāfijas, ka nākamajā Airbaltic akcijā nopirkām biļetes uz Simferopoli.
Sēžam Rīgas lidostā un, malkojot alu, gaidām reisu, kurš izlido vienpadsmitos vakarā. Esmu aizsūtījusi vairākus dīvānpieprasījumus, bet pagaidām neviens nav sniedzis pozitīvu atbildi, un mums nav ne jausmas, kur pēc pāris stundām paliksim. Tad nu nolemjam tomēr rezervēt kādu mītni un atrodam homestay par pieņemamu cenu, kas lokalizēts Sarkanarmijas ielā. Saimnieki atbild neticami ātri un naktsmītnes jautājums ir atrisināts. Viņi arī piedāvā par 100 grivnām (ap 7 Ls) atsūtīt taksi uz lidostu. Izlasījuši internetā, ka parasti tas joks maksā ap 70 grivnām, no šī servisa atsakāmies – gan jau kaut kā tiksim galā paši.
Lidmašīnā man pa labi sēž skaists angliski runājošs vīrišķis, pa kreisi puisis ar lokāliem vaibstiem. Es kā princese pa vidu. Tomēr pienāk stjuarte un mūs izsēdina. Precīzāk, vaicā, vai mums nebūtu iebildumu pārsēsties pāris rindas tālāk. Mums tādu nav, bet sievietei, kas sēž pāris rindas tālāk gan tādi ir, un šī neparko negrib mainīt vietu un klāsta stjuartiem, ka ir samaksājusi vairāk kā 100 latus un sēdēs turpat. Beigās stjuarti tomēr uzvar un sievieti, kopā ar visu knēveli, aizsēdina prom no avārijas izejas, kur ar maziem bērniem atrasties nav ļauts. Es gan izskatos gana nobriedusi un spēka pilna, lai nepieciešamības gadījumā atrautu evakuācijas durvis un tieku sēdēt ekskluzīvākajā lidmašīnas vietā – tur, kur nav priekšā sēdekļa un kājas var izstiept visā garumā. Yes!
Savu kreiso blakussēdētāju esmu saglabājusi un socializācijas nolūkos uzsāku sarunu. Jānis (vārds mainīts) uz Simferopoli lido regulāri, jo tur strādā galdniecības jomā. Kopā ar vēl pāris letiņiem māca ukraiņiem kokapstrādes darba tikumu. Strādā nelegāli, jo, lai nokārtotu visus dokumentus, esot nenormāls čakars. Birokrātija izpaužas arī citās jomās, piemēram, par importa auto ievešanu Ukrainā jāmaksā tādi nodokļi, ka retais to var atļauties, tāpēc Ukraina lielā mērā joprojām esot “žiguļu zeme”. Sviests esot arī, ja uz šejieni atbrauc ar savu auto. Pie stūres drīkstot sēdēt vien mašīnas īpašnieks vai tas, kurš pārbraucis robežu – nevienam citam, pat sievai, nedrīkstot dot braukt. Nu labi, uz sievas atrašanos pie stūres vēl miliči pieverot acis, bet citiem gan labāk neļaut sēsties pie stūres. Nezinu vai tas viss tiesa, bet nu tā Jānis stāstīja.
Tā kā Jānis jau ir izsaucis uz lidostu sev pazīstamu taksometra šoferi, sarunāju, ka arī mēs varēsim piebiedroties braucienā uz pilsētu. Nu, re kā – viss atrisinās.
Pasu kontrolē mums neuzdod nekādus jautājumus un jau pēc brīža izejam no lidostas. Ir silta vasaras nakts. Pie lidostas cigaretes kūpina mazi vīreļi treniņbiksēs, dažs sauc mūsu virzienā: “Ei, podsani, taksi nada?”, cits savus taksometra pakalpojumus piedāvā pieklusinātā balsī. Tā vien šķiet, ka pēc brīža vēl piebildīs – “spirt, vodka, sigareti” vai kā Lisabonā – “hašiš, marihuana, kokain”.
Piebrauc Jāņa paziņa un mēs sakāpjam taksī. Diezgan lielā ātrumā, skanot skaļam tuc-tuc muzikālajam pavadījumam, traucamies Simferopoles virzienā. Joka pēc apvaicājos taksistam, cik droši ir klīst pa kalniem šeit. “Nu, labāk jau ir, ja tomēr pistole līdzi”, viņš saka. Mēs zviedzam, bet taksists piebilst, ka ok – pietiekot arī ar elektrošoku vai ko tamlīdzīgu. Un labāk pārvietoties vismaz četru cilvēku sastāvā. Arī uzzinājis, kur atrodas mūsu viesnīca, viņš izsaka minējumu, ka mums to ieteikusi kāda nelaba persona – tā esot rajonā, uz kurieni neviens taksists pat nepieņemot izsaukumus.
Tādu stāstu iedrošināti, pieripojam pie viesnīcas adreses. Ielas numurs pareizais, bet nekas neliecina, ka šeit būtu iespēja apmesties – visām ēkām vienādas betona sienas un vārti. Jānis mums aizdod savu telefonu un mēs sazvanām viesnīcu. Pēc brīža no vieniem vārtiem iznirst melnīgsnējs vīrietis un blonda kundze, kas samiegojušies laipni sveic mūs ar ierašanos.
Atvadāmies no Jāņa un taksista. Trijos naktī tiekam ievesti viesnīcas numuriņā. Pārspīlēti krāšņā iekšpuse krasi kontrastē ar ēkas ārieni. Mūsu numuriņā viss veidots sarkani melnos toņos ar magones elementiem. Ja aizvāktu vairākas instalācijas un aizkarus, būtu pat tīri glīta istaba. Saimniece ar patiesu lepnumu izrāda katru detaļu un pārjautā: “Krasivo u nas, pravda?”. “Šikarno”, es apstiprinu. Centušies tik ļoti, ka nav pamanījuši, ka drusku pārcentušies. Bet nu funkcionāli viss ir lieliski – ērta gulta, wifi, duša, plītiņa, ūdens vārāmā kanna, trauki, ledusskapis – pieejams viss, ko vien ceļotājs var vēlēties. Uz mirkli ieskatāmies inerneta plašumos un drīz vien liekamies uz auss.
