Jo tālāk rit nedēļa, jo vairāk lieliskās brīvdienu atmiņas aizklāj ikdienas darbīgās domas un iespējamība, ka kādreiz dalīšos ar Jums savā īsajā izskrējienā uz Igaunijas salām, krietni sarūk. Tad nu lai būtu – labāk īsāk, nekā nemaz!
Mani draugi Igaunijas salu izpētei veltīja visu pagājušo nedēļu, bet man no darba izdevās aizmukt vien piektdienas pēcpusdienā, tad nu sanāca tāds salu „summary” – es paguvu ielūkoties Hījumā un Vormsi. Bet, pirms bilstu ko par salām, maza filozofiska atkāpe par tēmu.
Santjago ceļā un citos ceļojumos iedraudzējos ar diezgan daudziem ļautiņiem no Amerikas Savienotajām valstīm un Austrālijas. Pamatā viņi visi pārzināja tikai vienu – angļu valodu un uz manu trīs valodu prasmi un vēl divu apjausmu, parasti nolūkojās ar lielu pietāti. Mums, lielākai daļai eiropiešu, tā ir teju norma – zināt vismaz vēl kādu valodu papildus savai dzimtajai. Un bieži vien šo lielo zemju cilvēkiem vienas valodas pārvaldīšana nav vis vīzdegunība, bet apstākļu radīta norma. Piemēram, Austrālijas gadījumā, lai nonāktu citā valstī, jādodas prom no kontinenta. Pat, ja tu apgūsti kādu svešvalodu, piemēram, vācu – reālas iespējas (un galvenais – nepieciešamība) to praktizēt faktiski nav. Protams, ja kādam būs patiesa vēlme un motivācija – viņš vienmēr atradīs ceļu, bet mērens slinkums ir cilvēka šūpulī ielikts.
Turpinot domu – tai pašā Austrālijas gadījumā katrs ceļojums ārpus valsts ir nopietns pasākums. Viņiem ir feini kaimiņi – Jaunzēlande, Indonēzija un citas skaistas salas, bet tāpat, došanās uz tām ir notikums. Mūsu iespēja piektdienas vakarā iesēsties mašīnā un jau pēc pāris stundām būt ārzemēs – ir kārtējais brīnums pašā deguna galā. Pārāk tuvu, lai aizdomātos par šīs iespējas brīnišķīgumu.
Un, cik ierasti ir traukties pāri valstu robežām, lāga nepamanot, kur beidzas viena un kur sākas nākamā. Ātri aizmirsušās stundām garās nīkšanas uz robežām un mantu kratīšanas. Atceros, ka vienīgo reizi dzīvē aizbraucām uz slaveno Viļņas tirgu – pirkt kaut kādu tehnisko agregātu. Vairs neatceros kādu, jo to mēs tā arī nenopirkām. Toties nopirkām divus velodipēdus, gumijas laivu un vēl virkni ceļošanai un sadzīvei noderīgu mantu – rezultātā mazā mikra tika rūpīgi piekrāmēta līdz „lūpai”. Uz robežas sargs ielūkojās salonā un nopietnā balsī paziņoja:
– „Krāmājiet visu ārā!”
– „Kā, tiešām, kāpēc, kur?”, vēl tagad spēju atsaukt atmiņā izmisumu savā balsī.
– „Nu, tepat, kraujiet tik laukā”.
Jau teju padevos liktenim un ar smagu sirdi nodomāju, ka uz šito atrakciju aizies vismaz stunda, kad robežsargs laida vaļā smējienu un sniedza man dokumentus, novēlot laimīgu ceļu. Bet ne visi gadījumi bija humorīgi.
Bet nu, atpakaļ pie Igaunijas. Visiem, kas vēlas veikt šādu salu apmeklēšanas atrakciju vasarā un nedēļas nogalē, iesaku biļetes nopirkt internetā un savlaicīgi. Lai arī ierados ostā gandrīz stundu pirms prāmja uz Hījumā atiešanu, uz pirmo kuģi netiku.
Savukārt, kad sestdienā pirkām biļetes uz Vormsi salu, mūs brīdināja, ka nākamajā dienā – svētdienā, vairs nav pieejama neviena brīva vieta un no salas prom mēs netikšot. Atpakaļ mēs tomēr tikām, bet nervus šī informācija pabojāja.
Pašas salas ir brīnišķīgas. Draugi teica, ka es esmu visu iespaidīgāko palaidusi garām, bet man tāpat redzētais gāja pie sirds. Skaistā Vormsi bāka, daudzās baznīcas, spokainie kapi ar apaļajiem krustiem, koraļļu vaļņi meža biezoknī, muižu drupas un gardas kazenes visās malās – tas pamatā ielauzies manos foto kadros un atmiņā. Ārpus kadriem, bet toties dziļāk atmiņā iespiedušies mežonīgie vormsieši, kas vēlā krēslas stundā, ar sagrabējušu žiguli bez gaismām, izlidojot cauri elektriskā gana žogam un sašķaidot uz tā uzkārto brīdinājuma plāksni, panesās garām man un ceļabiedram, ar kuru bijām nolēmuši izbaudīt rimtu un vēlīnu vakara pastaigu. Gorjačije estonskije parņi, ko lai citu piebilst.
Man, kā lielam ūdeņu un kuģu mīļotājam, prieku sagādāja arī daudzie prāmju pārbraucieni – pietiekami gari, lai izjustu jūras elpošanu, pietiekami īsi, lai nesagarlaikotos.
Vēl pilnīgi noteikti uzmanības vērta ir netālu no Rohukulas ostas esošā Hāpsalas pilsēta – ar skaistu piejūras promenādi un parku, smieklīgiem ielu nosaukumiem (piemēram, Linda, Jaani un Vee), vilcienu muzeju un ļoti iespaidīgu cietoksni, kura logos augusta pilnmēness naktīs joprojām spokojas baltā jaunava. To mēs diemžēl neredzējām, jo jau pēcpusdienā stūrējām atpakaļ māju virzienā. Atkal ar prieku izstūrēju cauri Ainažu robežpostenim, priecājoties, ka var to šķērsot neapstājoties. Bet aizaudzis un spocīgs gan tas izskatās – varētu nezāles nopļaut un puķes sastādīt – tak lai cilvēkiem priecīgāks prāts mājās atgriezties vai ciemos atbraukt.
