Lai arī darāmo kaudze joprojām ir ar kaudzi, šodien sēdēt mājās šķita tīrā apgrēcība. Tad nu izmetu nelielu lociņu pa dzimtajām ārēm, ar mērķi izvairīties no Siguldas un citām kupli apmeklētām vietām, tomēr iejukt lapās un rudenī. Aizbēgt uz brīdi. Tā sakot, laisties lapās.
Nejaušība izvizināja pa Kangaru kalniem, izveda cauri Ķeipenei un uzveda Jura kalnā. Tur zēģelēja vējš, spilgti dzeltēja bērzi un pamestība dvesa no visiem pakšiem. Neviena apmeklētāja, neviena saimnieka. Tieši kā uz pasūtījumu.
Nevienas dzīvas dvēseles arī pussagruvušā baznīcā Cielavkalnā. To sargā vien dusmīgs nezvērs Tedis. Rausta ķēdi un rej uz mani, it kā es viņam bļodiņu taisītos izēst. „Sēdēt”, nez no kurienes uzradies desmitgadīgs puišelis aprāj suni. Uz zēna pavēli duksis ne tikai apsēžas, bet apveļas augšpēdus un vēl pēc mirkļa rīkļurāvējs padevīgi ņurd un ļauj Valdim bužināt vēderu. Mirkli parunājos ar puiku, tad atvados no abiem un braucu tālāk.
Pa ceļam piestāju pie vēl pāris drupām, līdz iznāk braukt garām brūnajai zīmītei ar uzrakstu „Šūpoļu parks”. Brūnajām zīmēm parasti arī pabraucu garām ar domu – kādreiz vajadzētu iebraukt. Lieki piebilst, ka „kādreiz” pienāk reti. Jo biežāk iznāk braukt garām, jo retāk „kādreiz” piepildās. Šodien gan ir citādāk. Spriežu bremzes un griežu tik iekšā.
Šeit kādi censoņi veido atpūtas vietu un ir visdažādākajos veidos apspēlējuši tādu populāru štelli kā šūpošanos. Šūpoties var koku zaros iekārtā kulbā vai krēslos, mazos dīvāniņos, laivā, sēžot pie galda un citos veidos. Doma ir vienkārša un ģeniāla. Turpat uzcelts skatu tornis un izstādītas dažas skulptūras. Darāmā vēl daudz, bet prieks par cilvēku izdomu un darbošanos. No pašiem saimniekiem atkal ne vēsts, aprunājos ar ģimenīti, kas arī šeit ieklīduši, bēgot no Siguldas.
Vēl noķēru daudzus lieliskus skatus, pāris dadžus, izpļāpājos ar kādu senioru pāri un mellu suni pie Kangaru ezera, žirgtu nūjotāju pie Ķeipenes un pāris citiem ļaužiem. Atbraucu mājās, dabas krāšņuma un cilvēku jēdzīguma kustināta. Un tad noskatījos ziņas. Nevajadzēja.
