Atveras durvis, Rihards ieripina savu lielo ceļojumu koferi, apsēžas un noliek manā priekšā 0,5 l Fantas pudelīti. Tukšu. Parasti pēc braucieniem tieku pie kādas šokolādes vai cita kāruma, bet arī šis suvenīrs ir ar garšu. Nejaušības un sakritības, īsāk sakot, stāsta garšu.
Lielbritānijas pilsētā Ņūkāstlā, pabeidzis nedēļu garo apmācību ciklu ātrāk kā parasti, Rihards jau pusdienlaikā steidzas uz dzelzceļa staciju. Viņu pavada vietējais pa taisnāko ceļu, lai šis nenomaldās, jo nokavēt vilcienu nedrīkst – nākamā dienā jābūt atpakaļ Latvijā, kur jāuzstājas svarīgā konferencē. Vilciens nav lēta alternatīva, bet vienīgā, jo lidmašīna vajadzīgajā laikā no Ņūkāstlas uz Rīgu nelido. Tāpēc jātraucas uz Londonu, lai paspētu uz Airbaltic vakara reisu.
Rihards pateicas vietējam eskortam un dodas iekšā stacijā. Internetā nopirktā biļete nez kāpēc uz automātiskajiem vārtiņiem nenostrādā, bet tuvumā ir stacijas darbinieks, kurš laipni atver vārtus un ļauj ienākt. Tilts, tunelis, trepes, trepes, tilts, tunelis – un perons ar pareizo numuru ir klāt. Vilciens tur jau stāv un sāk izrādīt pazīmes, ka drīz sāks savu ceļu. Rihards ielec iekšā, durvis teju uzreiz aizveras, un sastāvs sāk kustēt. Rihards ieskatās pulkstenī un nobrīnās. Ir desmit minūtes par agru.
Nelabu aizdomu mākts, viņš vēršas pie citiem pasažieriem un saņem tām apstiprinājumu – šis vilciens uz Londonu nebrauc vis. Aši tiek uzmeklēts konduktors, konduktors atrod vilciena pārvaldnieku, kurš mierinoši nosaka, ka nekas traks – virziens esot pareizais, lai kāpjot ārā nākamajā stacijā un pārsēžoties nākamajā vilcienā – tas gan iešot uz Londonu.
Visai drīz Rihards ar visu koferi izkāpj nelielajā Durhamas stacijā. Uz perona dežūrē stacijas darbinieks – vīrs ar gariem matiem un bārdu. Vilciens aiztaisa durvis un nosvilpj, lai dotos ceļā. Rihards vēršas pie bārdainā vīra, lai uzzinātu, pie kura perona piestāj Londonas vilciens.
„Mums ir tikai viens perons,” dežurants nosaka, „un Londonas vilciens šeit nepietur.” Riharda sejā parādās vāji maskēts izmisums. „Labi, nāc līdzi,” stacijas vīrs saka un abi lēnām iet gar stāvošā vilciena vagoniem, kurš nez kāpēc joprojām ir tepat. Pie viena no pēdējiem vagoniem vīrs apstājas pie mazas Fantas pudelītes, kas slīpā leņķī iekritusi starp durvīm un iestrēgusi, radot pavisam mazu šķirbu durvīs. Mazu, bet pietiekamu, lai vilciena sensori fiksētu neaiztaisītas durvis un neļautu vilcienam uzsākt ceļu, un pietiekamu, lai no ārpuses ar rokām atlauztu durvis. To bārdainis izdara, un mudina Rihardu rāpties atpakaļ un braukt līdz Dārlingtonai – tur gan varēšot pārsēsties uz Londonas vilcienu. Rihards pateicas un ietraušas ar visu koferi atpakaļ vilcienā. Vīrs nosmaida bārdā un, pirms vilciena durvis atkal aizveras, sniedz Rihardam mazo suvenīru: „Tā ir tava laimīgā pudele, ņemsi?”
