Draudzība tramvajā

Esmu atgriezusies no Stānām pilnīgi un galīgi slima. Visu nakti kāsēju kā lācis un no rīta saprotu, vai lai kas – man jātiek līdz ārstam jau šodien. Ārsts ir tepat Vangažu miestā un vienā virzienā tieku aizvesta ar auto. Gan jau kaut kā lēnītēm mājās caur mežu atklumburēšu.

Izsēžu garo rindu un tieku pie daktera. Viņš, sākotnēji izstāstījis man savas domas par cilvēka dabu attiecībā uz negatīvo informāciju un savām datorķibeļēm, pievēršas arī manai veselībai. Velns, klausās tās manas plaušas neraksturīgi ilgi, tad sāk klapēt pa tām. Mja, viņam nepatīkot tas, ko šis dzirdot. Pareizāk sakot, nedzirdot. Vajadzēšot uztaisīt rentgenu un analīzes. „Mašīna ir?”, viņš prasa. Nav šobrīd. Bet nekas, aizbraukšu ar autobusu, gan jau neatstiepšos.

Slāju uz šoseju, lai ķertu autobusu. Sametas sevis mazliet žēl. Tu velcies ar temperatūru, jūties draņķīgi pēc suņa, tevi neviens nemīl, viss ir slikti. Apsveru domu pavaidēt tviterī, varbūt kāds apžēlojas un mani aizved, bet tā kā telefons ir uz miršanas robežas, atmetu šo domu (biju domājusi, ka izskriešu no mājām uz stundiņu).

Autobuss nāk kā saukts, no Juglas tramvajs mani aizvizina līdz pat Veselības centra 4 durvīm. Tajā izstāvu dažas rindas, bet visu izdodas nokārtot. Esmu šoreiz priecīgi pārsteigta par mūsu veselības sistēmu – lai arī man nav apdrošināšanas, ar ģimenes ārsta nosūtījumu varu uztaisīt rentgenu un nodot asinsanalīzes par 5 eiro. Negribas pat domāt, cik tas maksātu, piemēram, ASV.

Visu izdarījusi, eju uz tramvaja pieturu, lai sāktu mājupceļu. Ārā ir nepieklājīgi auksti, tramvajs nenāk un vakars sāk satumst. Viss jau būtu ok, bet man ne visai iepriecina doma par vilkšanos pilnīgā tumsā bez atstarotāja gar šosejas malu šādā stāvoklī. Bet, ko padarīsi – mājās jātiek.

Tramvajs nenāk ilgi, bet, kad pienāk, ir piebāzts līdz ūkai. Tramvajs ir garš, garš, ar durvīm sešām vai astoņām. Izvēlos uz dullo priekšpēdējās un iespiežos pie citām šprotēm. Asins analīžu roka neģēlīgi sāp, galva reibst, gandrīz apsveru domu palūgt apsēsties. Bet te kāda meitene kāpj ārā un es sajūtu izdevību nokrist uz beņķa. Pagriežos par 180 grādiem un, ko es redzu – man blakus stāv mīļa draudzene, kas brauc mājup no darba. Uzreiz pasaule iekrāsojas gaišāka un, uzzinājusi manu bēdu, draudzene bez jautāšanas piedāvā aizvizināt mani mājās ar viņu auto. Paldies Maija, paldies jaušība!

One response to “Draudzība tramvajā

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #20 (13.10.-19.10.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s