Rūsa, pelni un mēsli

Stāvu satuntulējusies šosejas malā un labā roka lēnām sāk pagurt. Lai gan starp šalli un cepuri ārā vien deguns, aukstais vējš izmato katru izdevību, lai iesprauktos gar apģērbu un piekļūtu pēc iespējas tuvāk miesai. Šodien, kad steidzos, kā par spīti neviens netur. Man mazāk kā pēc stundas sākas spāņu valodas nodarbība, bet es joprojām esmu blakus mājai.

Tomēr, tomēr. Tumšs Volvo lēnām samazina ātrumu un pirmais, ko pamanu salonā, ir pēcpusdienas saules apspīdēts Latvijas karodziņš. „Nolieciet somu uz aizmugurējā sēdekļa”, vīrs saka. „Un nāciet sēdēt priekšā. Nebaidieties, tas suns ir mierīgs kā jūra. Tikums, viņu sauc Tikums.”

IMG_5384

Nometu somu un ieriktējos blakus Tikumam. Vīrs uzņem ātrumu un pēc pirmajiem pārmītajiem vārdiem prasa: „Es jūs jau gadījumā neesmu vedis?”. „Esiet, Andrej, esiet”. Acumirklī pasaulē atgriežas lietu kārtība un top nekļūdīgi skaidrs, ka bija mazliet jāpasalst, lai atkal sastaptu viedo kalēju no Brežģu kalna, kas upenes audzē. Mēs iepazināmies augustā, kad kungs mani pavizināja mazu gabaliņu atceļā no Latgales pārgājiena. Jau toreiz šķiroties bija siltums mūsu sejās.

Kad esam nopriecājušies par atkalsatikšanās jaušību, Andrejs man izstāsta vēl kādu. Esot ap šo pašu vietu vienreiz braucis un ieraudzījis tālumā sievieti stopējam. Tomēr, tā kā viņš braucis ar vecu mikroautobusu, sieviete neesot viņu turējusi, bet, neskatoties uz to, Andrejs apstājies.
– „Kāpēc jūs man apturējāt?”, iekāpusi mašīnā, sieviete vaicājusi.
– „Es redzēju pa gabalu, ka jūs stopējat un, ieraudzījis, ka esat čigāniete, apturēju”, Andrejs atbildējis.
– „Kāpēc jūs apturējāt čigānietei?”
– „Ziniet, bērnībā mums kaimiņos dzīvoja čigānu ģimene,” Andrejs stāstījis. „Mēs ar viņiem ļoti bieži spēlējāmies, vien ar jaunāko bērnu Inesi nē, viņa mums šķita par mazu esam, nebija interesanti.” Vēl brīdi Andrejs runājis par bērnību un kaimiņu būšanu, līdz pamanījis, ka sieviete viņā tā dīvaini skatās: „Es esmu tā Inese”.

Tas vēl nav viss. Sākuši runāt par to, cik viegli mūsdienās iztiku nopelnīt. Inese sacījusi, ka čigānam nav nemaz tik grūti darbu atrast, ja tikai meklējot un esot gatavs strādāt. Kā pati pelnot naudu? Visādi. Tai skaitā arī pozējot Mākslas akadēmijā, dažiem māksliniekiem darbnīcās.

Tagad Andrejs ieskatās ciešāk blakus sēdošajā sievietē. Vai neesot pozējusi arī kādam māksliniekam, viņa senam draugam. Esot tāda lieta, Inese atminas, sen gan. Kad tikuši līdz Rīgai, Andrejs aicinājis Inesi pie sevis uz tēju un parādījis nelielu glezniņu, kurā atainota sieviete līdz viduklim. (Tālāk vēl nedrīkst rādīt, dāvinot aktu mākslinieks ķircinājis toreiz jauno Andreju). Viņa. Inese.

Tad Andrejs atgriežas pie sarunas ar mani un vaicā, kurp šoreiz došoties. „Rīt uz Zilupi, pēc tam uz Dienvidameriku”, saku, kā ir. (Uz Zilupi tomēr nebraukšu, jo brauciens atcelts). „Vai, Zanīt, pareizi, pareizi darāt. Zināt, kam dzīvē ir vērtība? Tikai trīs lietām. Bērniem, valodām un tam, ko esi redzējis. Pārējais ir rūsa, pelni un mēsli”.

Vēl runājam krietnu brīdi, pamatā Andrejs – viņa stāsti ir gari un mierpilni kā miglas vāli jūlija rītā un silda kā ugunskurs naktī. Mūsu sarunas risinās tā, it kā mēs būtu pazīstami mūžīgi un šķīrušies vakar. Paldies, mīļā Jaušība, paldies.

IMG_5397

2 responses to “Rūsa, pelni un mēsli

  1. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s