Autors: Zane Eniņa

Reiz mežā dzima psihodēliskā eglīte
“Ir sanācis tā, ka kādu sešu cilvēku vietā esat atnākuši sešdesmit”, saka mana skolas laiku cīņu biedrene Ieva – galvenais iemesls, kāpēc pāris reizes gadā mani ceļi ved Liepājas virzienā, – piebilstot, ka “dullo ir vairāk, nekā viņai šķitis”. Pēc uzmundrinošajiem ievadvārdiem un grupas foto, kuplais ļaužu un suņu pulks izklīst Latvijas Valsts krūmos. Pirmais... lasīt vairāk
2019. prieks un pēdas
Mans 2019. gads ir bijis bagāts, kopumā labs. Arī grūts un mācībām pilns. Daļu no kreņķiem sagādājuši apkārtējie cilvēki, viņu dzīves līkloči, no kuriem daži aizvijušies aiz šīs dzīves, par daļu parūpējies mans prāts un ķermenis, daļu – apkārtējie notikumi, piemēram, ceļu būve. Nozīmīgākā mācība, kuru paņemšu pāri gadu slieksnim, ir lielāka uzmanības pievēršana sev... lasīt vairāk
Kad komunikācijas ir par daudz
Komunikācija ir svarīga. Visā mūsu dzīves garumā, platumā un dziļumā. Tā var atnest sieku prieka un tikpat daudz pārpratumu. Gribu “par to parunāt”, jo komunikācija ļoti tieši ietekmē mūsu dzīves dārgāko resursu – laiku. Svarīgākais komunikācijā parasti ir saturs, bet arī formai ir nozīme – šoreiz vairāk tieši par to. No mūsu bērnības, kad attālinātās... lasīt vairāk
Zaķumuižas dabas takas
Es to nesauktu gluži par apņemšanos…  varbūt drīzāk par tiekšanos šogad biežāk doties ārpus iemītām taciņām, lai pabūtu Latvijas stūros, taisnēs un apaļumos, kas vēl nav iepazīti. Tām nav vienmēr jābūt episkām ainavām ar skatu torņiem, klintīm un ezeru tālēm. Tas var būt arī meža gabaliņš Rīgas pievārtē – kā Zaķumuižas dabas takas, kur viesojāmies... lasīt vairāk
Sēra dīķu taka
Virtuālas saziņas laikmetā nereti gadās situācija, kad gadiem komunicē ar kādu cilvēku elektroniski un rodas sajūta, ka viņu labi pazīsti, lai gan dzīvē satikties nav iznācis. Viena no šādām virtuālās pasaules draudzenēm – Liene –  šodien pārtapa par ārkārtīgi interesantu sarunu un pastaigu biedru reālajā dzīvē. Vienprātīgi nolēmām, ka gribam doties uz purvu. Es, ievērojot... lasīt vairāk
Ķaniera niedrāja taka
Pēc Sēru dīķu apostīšanas mūsu ceļi ved uz dažus kilometrus tālāk esošo Kaņiera niedrāja taku (arī Waze atpazītu). Auto atstājam ceļa malā netālu no norādes “Putnu vērošanas tornis”. Iesākumā taka uz to vijas caur lapu koku mežu, kura galā ainava strauji izmainās un mums šķiet, ka esam nonākušas Sāremā vai tamlīdzīgā vietā. Spraunie un košie... lasīt vairāk
Kaņiera pilskalna taka
Mūsu pārgājienu noslēdz nepilnus 2 km garā (laikam gan jāsaka īsā) Kaņiera pilskalna taka. Tā ir pavisam citādāka nekā tikko mērotā Sēra dīķu taka, kas vijas caur purvu, vai arī Kaņiera niedrāja taka, kur ved pa ūdens klāju caur niedru mežu. Kaņiera pilskalna taka sākas mežā un drīz vien ir sajūta, ka esi nonācis rūķu,... lasīt vairāk
Līču-Laņģu klintis un pastaigu taka
Veroties draugu un paziņu sociālajos tīklos, man bija radies iespaids, ka Līču-Laņģu klintis ir apmeklējuši visi, izņemot mani. Atradusi vēl vienu izņēmumu – draudzeni Ivetu – dodamies ceļā. Waze atpazīst galamērķi un stāsta, ka no manas dzīvesvietas līdz objektam jābrauc nepilna stunda (tas nozīmē, ka no Rīgas tā ir stunda ar asti).  Nobraucam Cēsīm gar... lasīt vairāk
Kā izveidot savu spēka zīmi?
Ar Ingu iepazinos pirms dažām nedēļām, dalot (viņas) automašīnas salonu ceļā uz dainu meditāciju Siguldā un pēc tam burvīgā sabiedrībā vakarējot pie Ligijas. Tovakar es uzzināju, ka Inga strādā ar Baltu spēka zīmēm – tā arī saucas viņas uzņēmums. Jāteic, ka gadus desmit uz šīm zīmēm nevarēju paskatīties, jo to apkārt bija pārāk daudz un... lasīt vairāk
Strenču dabas taka
Lai nu kam, bet pastaigām šī gada zaļā ziema ir pavisam piemērota – tad nu nākamais izpētes brauciens tiek veikts uz Lienes dzimto pusi – Strenčiem, kur salīdzinoši nesen atjaunota un labiekārtota pārgājienu taka. Ieraudzījusi, uz kurieni Waze mūs grib vest, kad šim pasūta “Strenču dabas taku”, Liene groza galvu. Lai nu kur, bet tajā... lasīt vairāk