Sēra dīķu taka

Virtuālas saziņas laikmetā nereti gadās situācija, kad gadiem komunicē ar kādu cilvēku elektroniski un rodas sajūta, ka viņu labi pazīsti, lai gan dzīvē satikties nav iznācis. Viena no šādām virtuālās pasaules draudzenēm – Liene –  šodien pārtapa par ārkārtīgi interesantu sarunu un pastaigu biedru reālajā dzīvē. Vienprātīgi nolēmām, ka gribam doties uz purvu. Es, ievērojot savu Jaunā gada jauno virzienu, piebildu, ka gribu doties uz tādu purvu, kur neesmu iepriekš kāju spērusi. Tāds nemaz nebija tālu jāmeklē.

Pavisam netālu no iecienītās un vairākkārt apmeklētās Lielā Ķemeru tīreļa laipas atrodas vairākas citas dabas takas, tai skaitā arī Sēra dīķu taka Raganu purvā. Taka ir aptuveni 2,5 km gara un ir ideāli piemērota tādiem lēnīgiem gājējiem kā mēs. Waze ir pazīstams ar galamērķi, līdz ar to takas sākumu atrast ir pavisam viegli.

Kad sākam iet, no gaisa pilina viegls lietutiņš, kas padara no dēļiem būvēto taku nedaudz slidenu. Tā kā ceļabiedrenei ir ievelšanās no laipām pieredze, tad ik pa laikam apspriežam īpaši vilinošas iekrišanas vietas arī šeit. Iesākumā gan apkaime ir relatīvi sausa un bagāta ar mazām purva priedītēm, krāšņām dzērveņogām un lāceņu lapām. Velkam nāsīs gaisu un spriežam, ka it nemaz nejūt to sēra smaku, laikam nav īstā sezona. Arī nonākot vietā, kur spoguļojas pirmie dīķīši, nekādu aromātu nejūt.

Toties, kad nonākam vietā, kur no pazemes plūstošie avoti veido virszemē kārtīgus dīķus, arī smaka ir klāt! Bet tā nav īpaši uzbāzīga un netraucē priecāties par Latvijas dabai neraksturīgu ūdens krāsu, arī apkārtnes sūnas ir spilgti sarkanas, piešķirot ziemas ainavai brīnumainu skatu.

Izgājušas cilpu, kuru taka ved ap dīķiem, un nopriecājušās par skatiem un salām ar miniatūriem kociņiem, dodamies atceļā. Visas takas garumā bijām vienīgās gājējas, bet pie ieejas sastopam divas sievietes. Izrādās, viņas nav nākušas gaisu ostīt, bet gan nolasa datus no nezinātājam nemanāma skaitītāja, kas ievietots pie takas ieejas vārtiņiem. Viņas uzteic mūsu izvēli un  apgalvo, ka šis esot pats labākais laiks pastaigām Ķemeru nacionālajā parkā, pat Lielā tīreļa laipā neesot neviena cilvēka. “Tagad var baudīt pastaigas pa īstam, kad esi tikai tu un purvs,” sievietes nosaka un novēl mums labu tālāko ceļu. Mēs dodamies uz nākamo taku, kuras šajā apkaimē netrūkst. Kā mums gāja tur – pastāstīšu nākamajā ierakstā!