Pēc Sēru dīķu apostīšanas mūsu ceļi ved uz dažus kilometrus tālāk esošo Kaņiera niedrāja taku (arī Waze atpazītu). Auto atstājam ceļa malā netālu no norādes “Putnu vērošanas tornis”.
Iesākumā taka uz to vijas caur lapu koku mežu, kura galā ainava strauji izmainās un mums šķiet, ka esam nonākušas Sāremā vai tamlīdzīgā vietā. Spraunie un košie kadiķu stāvi izceļas uz dzeltenīgo niedru fona, bet vēl lielākam skaistumam apkaime izdekorēta ar prāviem akmeņiem. Kadiķi priecē ne tikai ar izskatu – dažiem no tiem visi zari kā piebērti ar tumši zilām un smaržīgām ogām!
Putnu tornis piedāvā skatu uz Kaņiera ezera niedru plašumiem, kā arī ietver informāciju par dažām no teju 200 putnu sugām, kas manīti šeit apgrozāmies. Šodien gan redzam vien gulbju populāciju tālumā un vienu “neglīto pīlēnu”, kas aizrautīgi ietur maltīti netālu no torņa, vairāk dzīvodamies ar galvu zem ūdens nevis virs tā. Pieņemu, ka vērīgs lidoņu vērotājs noteikti atpazītu vēl kādu putneli, bet mēs sevi pie tādiem nepieskatām.
Raušamies lejā un dodamies uz netālu esošo niedrāja takas sākumu. Taka uzbūvēta uz peldošiem pontoniem un ļauj ļautiņiem staigāt pa ūdens virsmu. Iešana pa niedru lauku ir patiesi burvīga, vien vietās, kur margas izpaliek, ciešāk jāpievēršas notiekošajam zem kājām. Arī šeit mums garām aizčivina rets putniņš, toties seklais ezera ūdens ir mazākām un lielākām zivīm pilns.
Otrs takas gals izved netālu no Latvijas Valsts mežu laivu bāzes. Šī maršruta daļa ir nedaudz spocīga un īsti nevar saprast – vai šeit drīkst iet vai nē. Paejam garām uz staba piestiprinātai zīmei “Privātīpašums”, ko gan var izlasīt tikai no otras (laivu bāzes) puses. Vietējo māju suns mūs pieklājības pēc aprej, bet pati laivu bāze guļ ziemas miegā.
Automašīnām šobrīd iebraukt šeit neklājas, uz informācijas plakāta pie ciet esošas barjeras izvietota informācija, ka bāze slēgta līdz 2017. gada (!) 30. aprīlim.
Ceru, ka tas nav tiesa un vasarā šeit notiek dzīva rosība. Ja ir vēlme izvairīties no šīs vietas, var doties atceļā pa to pašu maršrutu, vēlreiz veicot pastaigu pār ezera klaju. Nākamreiz es droši vien tā darītu, tas noteikti bija iespaidīgāk nekā slēgtā bāze un gabaliņš dubļainā lielceļa. Tikušas atpakaļ automašīnas siltumā, iemalkojam tēju un dodamies ceļā uz pēdējo brauciena pieturas punktu – Kaņiera pilskalna taku.
