Mūsu pārgājienu noslēdz nepilnus 2 km garā (laikam gan jāsaka īsā) Kaņiera pilskalna taka. Tā ir pavisam citādāka nekā tikko mērotā Sēra dīķu taka, kas vijas caur purvu, vai arī Kaņiera niedrāja taka, kur ved pa ūdens klāju caur niedru mežu.
Kaņiera pilskalna taka sākas mežā un drīz vien ir sajūta, ka esi nonācis rūķu, pūķu, harpiju un citu mošķu valstībā. Slapjais mežs ir skaists tieši ar savu mežonību – sakritušajiem koku stumbriem, izgāzto sakņu briesmoņiem vārdā Bū un visu dekorējošajām zaļajām sūnām. Vēl šeit ir piepju paradīze! Kopš esmu izlasījusi Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmatu “Aliansē pret vēzi”, uz piepēm skatos ar cieņu un apbrīnu. Tagad acis pašas veras pēc krāšņajām “pankūkām” un “vēdeklīšiem”, kas daiļo dzīvus un kritušus kokus. Šajā takā sastopam apmalpiepi, tauriņpiepi, čagu, kā arī droši vien vēl veselu rindu ar citām piepēm, kuras iesācēja acij paslīd garām nepamanītas.
Pēc neilga gājiena taka izved skrajākā vietā. Tur esošais plakāts vēsta, ka pašlaik veramies uz zāļu purvu – retu un aizsargājamu biotopu. Vēl pēc brīža esam skatu torņa pakājē. Liene paliek lejā izklaidēties ar piepēm, bet es uzraušos augšup, lai pavērtos uz Kaņiera niedru plašumiem no cita leņķa.
Pēc tam atkal taka ieved meža pasakā ar alām pie koku stumbriem. Atzīšos, ka vienatnē iet šajā gadalaikā šeit varētu būt pat mazliet spocīgi – te noteikti kāds dzīvo. Vēl jāuzmanās no slidenajiem dēļiem, kas ir viegli apsūnojuši un tā vien alkst paraut uz deguna kādu nevērīgāku gājēju.
Īsu vietas vēsturi un to, kāpēc to sauc par pilskalna taku, var izlasīt bildē – tas ir apraksts, kas atrodas takas sākumā.
Šīs trīs nebūt nav vienīgās takas, kas apkaimē pieEjamas. Mūsu mērķis ir lēna un mierīga pastaiga, tāpēc izvēlējāmies šos īsos maršrutus, bet tepat blakus atrodas Zaļā kāpa, kura sola piedzīvojumus 11 km garumā, kā arī citas iespējas. Katrā ziņā Ķemeru nacionālais parks atrodas tuvu Rīgai, takas piedāvā lielu dažādību, arī jūra tepat ap stūri – brīnišķīga vieta dabas baudīšanai, kas piemērota dažādām fiziskajām spējām!
