Veroties draugu un paziņu sociālajos tīklos, man bija radies iespaids, ka Līču-Laņģu klintis ir apmeklējuši visi, izņemot mani. Atradusi vēl vienu izņēmumu – draudzeni Ivetu – dodamies ceļā. Waze atpazīst galamērķi un stāsta, ka no manas dzīvesvietas līdz objektam jābrauc nepilna stunda (tas nozīmē, ka no Rīgas tā ir stunda ar asti). Nobraucam Cēsīm gar degunu un drīz jau esam Liepā. Novietojam auto blakus lielam plakātam, kas stāsta par vietējām apskaties vietām, un dodamies uz vienu no tām – Līču-Laņģu klintīm.
Iesākumā taka ved caur Latvijas Valsts krūmiem, kur jau uz ziedēšanu taisās zilās vizbulītes, tad izved pie Lodes mālu karjera, kas pats par sevi ir apskates vērts. Man īsti nav skaidrs, vai būtu legāli kāpt iekšā karjerā un aplūkot krāsainos mālus tuvāk, bet šodien to nolemjam nedarīt, jo tur lejā izskatās gaužām slapji un slideni. Papriecājamies par “Peru krāsainajiem kalniem” no tālienes un, sekojot takas norādēm, raušamies lejā no kalna.
Kalna nogāzes izcirtumā sazēlušas brangas apmalpiepes un posas piepes, paķeru dažas spraunākās līdzi. Mūsu darbošanos pa gabalu pamana kāds pāris gados un vēlas noskaidrot, vai mēs sēņojam. Iveta laipni paskaidro, ka lasām sēnes vīramātēm. Garāmgājēji saprotoši pasmaida un pazūd tālāk. Šie ļaudis, kā arī pie karjera sastaptais puisis ar suni, ir vienīgie cilvēki, ko redzam gājiena laikā – tāda ir darbadienas pastaigas priekšrocība.
Ielejā upīti šķērsot palīdz neliels gājēju tiltiņš, tad jātiek augšā dubļu klātā kalnā. Tur taka izved uz ķiegeļu gabaliņiem klāta meža ceļu, pa kuru jāpaiet mazs gabaliņš pa labi līdz lielam plakātam, kas stāsta par pašām klintīm un šeit sastopamo vērtīgo floru un faunu. Vēl seko neliela pastaiga pa mežu, tad taka sāk serpentīnā vīties lejup. Uz deguna nenovelties palīdz koka pakāpieni, bet tie nav visur, dubļainākās vietās ir jāpiesargājas. Tikušas no kalna lejā, varam nopriecāties par pirmo smilšakmens atsegumu. Šī ir vieta, kur ceļi dalās – ja pietiek laiks un spēks, var iesākumā doties pa labai rokai uz Grīviņu laivu tūristu atpūtas vietu (norādes nav, par tādu var uzzināt no kartēm). Ceļš uz klintīm ved pa kreisi, jāseko norādei “Tūristu taka”.
Kādu gabaliņu taka ir lēzena un var priecāties par mežu un piepēm, tad pie apvāršņa iznirst pirmā milzīgā siena (ar ļoti skaistu apmalpiepi uz celma pie tās). Oficiālais ceļš ved gabaliņu nostāk no klints, bet cita taciņa iemīta tieši gar klinti. Uz klints netrūkst senu un ne tik senu liecību par vietas apmeklētājiem, jo nav liela māksla ieskrāpēt kaut ko mīkstajā smilšakmenī (tā nedariet.)
Pēc pirmās klints paveras vēl varenāka siena – skats ir vienreizējs! Ivetai pat no sajūsmas deju solis pasprūk. Un, it kā jau tā mēs nestaigātu ar gana platām augšup pavērstām mutēm – mums vēl tiek saulīte atsūtīta, iedzīvinot sūnas, klintis, zarus un saknes neticami siltos toņos. Jā, koku saknes šeit ir atsevišķs stāsts – uz tām var nākt speciālā ekspedīcijā – takas malā ir dabas veidotu skulptūru dārzs!
Ik pa laikam gan sajūsma jāpiekušina un acu skats jāvērš lejup. Vietās, kur nav uzstādīts dēļu segums, ir izveidojušās dubļu vannas – dažas no tām nākas šķērsot ar viegliem akrobātikas elementiem.
Uz takas galu skatam paveras arī Gaujas plašums – visa upe sudrabā un krasti zeltā. Kā prasītos te kāds soliņš, kur nogurušam ceļiniekam kājas papūtināt, līdzpaņemto tēju iemalkot un upes plūdumu pabaudīt.
Suņu rejas vēsta, ka tuvojas takas gals (vai sākums, ja nāk no otras puses). Tā arī ir – atkal jau stāv plakāts ar stāstu par vietu, bet no tā uz augšu iet plats un relatīvi lēzens ceļš. Tas pievienojas vēl lielākam ceļam, līdz zīme vēsta, ka tālāk iet nevar – priekšā atrodas Lodes rūpnīcas teritorija. Tūristiem jāiet pa kreisi pa ķieģeļiem klāto meža taku (tikai taisni), pa kuru var nonākt atpakaļ līdz ielejai un Lodes mālu karjeram. Šobrīd arī tas ir rietošās saules pieliets, piešķirdams māliem vēl izteiksmīgākas nokrāsas. Vēl tikai mazais strēķītis cauri krūmiem un tur jau gaida zilais zirdziņš, kurā ir tik labi beidzot apsēsties un atpūtināt kājas. Lai arī oficiālais takas garums ir 6 kilometri, Endomondo telefonā ziņo, ka esam nogājušas vairāk nekā 8. Ej nu zini, kam taisnība. Kājas domā, ka aplikācijai.
Jau tā krāsainajai dienai krāšņu punktu pieliek debesis atpakaļceļā, kas vienu ceļa pusi iekrāso oranžā tonī, bet otru – rozīgi violetā.
Pašas ar smaidām kā sivēni saulrietā. Apņemos atgriezties šai vietā, kad diena būs garāka un ceļi sausāki, lai izstaigātu šodien neapskatītos takas posmus, paciemotos Ellītēs un pačamdītu māla nokrāsas.
