Lai nu kam, bet pastaigām šī gada zaļā ziema ir pavisam piemērota – tad nu nākamais izpētes brauciens tiek veikts uz Lienes dzimto pusi – Strenčiem, kur salīdzinoši nesen atjaunota un labiekārtota pārgājienu taka. Ieraudzījusi, uz kurieni Waze mūs grib vest, kad šim pasūta “Strenču dabas taku”, Liene groza galvu. Lai nu kur, bet tajā vietā neesot ne takas, ne autostāvvietas. Kārtības labad aizbraucam līdz tai vietai un pārliecināmies, ka tur tiešām nekā nav. Gluži velts šis brauciens nav, jo mērojam ceļu pār Latvijā senāko dzelzsbetona tiltu, kura segumā vietām saskatāmi dēļi, vietām bruģakmeņi, vietām sazinkas. Balstoties uz Lienes ieteikumu, braucam uz autostāvvietu pie estrādes – var Waze ielikt “Estrāde” – aizvedīs, kur nākas. Arī Trikātas ielas malā ierīkotas glītas autostāvvietas.
Vispār Strenču dabas takai, kas uz norādēm tiek saukta par Gaujas dabas taku, ir grūti atrast sākumu vai galu. Varbūt tas arī nav nepieciešams. No estrādes var iet uz abām pusēm. Mēs iesākumā papriecājamies par skatu uz Gauju no glītas koka terases, kur nez kāpēc aizliegts dauzīt tieši burciņas.
Par krasta nocietinājuma akmeņiem vēsta tikai plakāts un Lienes atmiņas – tagad tas apaudzis ar zāli un nemaz neizskatās, ka cilvēks šeit dižas pūles pielicis. Nolemjam takas iešanu sākt ar kustību pa labi – tur var apskatīt vienu no peldvietām, applūstošās salas un Strenču krāces. Par diži iespaidīgu šo posmu nenosauksi, bet par netīkamu arī nē.
Pēc tam, atgriezušās pie estrādes (gājiens turp atpakaļ bija pāris kilometri), turpinām iet pa kreisi. Apkārtni daiļo dažādas smieklīgas koka skulptūras, kas dara priecīgāku dienu i lieliem, i maziem. Prieks ir arī labiekārtotā infrastruktūra – te netrūkst ne sirsniņmājiņu, ne soliņu, ne galdiņu, pat volejbola laukums ierīkots.
Gar balto vītoli audzi aizsoļojam līdz slavenajam dzelzsbetona tiltam, izlienam tam pa apakšu un esam dilemmas priekšā – kurā virzienā mest takas loku. Izvēlamies sekot norādēm “Vecupes”, bet atpakaļ nākt gar Gauju. Šo maršrutu gan cilvēks var saprast vien ielūkojoties digitālās kartēs, uz vietas esošās norādes ir diezgan skopas un nesaprotamas. Piemēram, minot vienu no taciņām, nonākam līdz nelielam tekošam ūdenim, kas jāšķērso pa pārkritušu koka stumbru. Atkal jau noder Lienes vietējās zināšanas – izrādās, šo vietu var arī mierīgi apiet.
Vecupes krasti ir bagāti kokiem, krūmiem, makšķerniekiem un čagām. Pēdējās Liene ar mietu cenšas pierunāt nākt zemē, šīs klausa ar. Līdz gājiena beigām soma pilna. Glīts skats uz visām pusēm paveras, kas šķērsojam tiltiņu pār vecupi. Vēl neliels posms pa taisnu taku un tad jau atkal var vērties uz Gaujas līkumiem un plašumiem. Noslēguma posms ir patiesi brīnišķs, uzejam pat ziedošu zalkteni un irbeņu ogas. Lai tiktu prom no Mīlestības vēra, jāšķērso tiltiņš, kas gan nav visai brīnišķīgs. It kā nekas traks, bet pie vienas labiekārtošanas nebūtu nācis par ļaunu to saremontēt.
Informatīvajos materiālos minēts, ka kopējais takas garums ir 5,5 km, bet mums Endomondo rāda vairāk pat tikai šim pēdējam posmam. Noslēdzam gājienu centrālajā peldvietā, kur kādreiz Strenču iedzīvotāji pulcējušies pie lielā ozola – tas nesen gājis bojā, bet vietā jau iestādīts jauns pidriķis. Pamājam Plostniekam un laižam atpakaļ uz Rīgu!
