“Kāpēc Malta?”, man prasa ne viens vien interesents, uzzinājis, ka šoreiz lidinos tieši turp. Galvenokārt tāpēc, ka nekad neesmu tur bijusi. Arī tāpēc, ka uz Maltu no Rīgas var aizlidot ar tiešajiem reisiem un par pieklājīgam naudiņām – šoreiz Lidoju ar Ryanair un biļešu cena abos virzienos ir 67 eiro, akciju laikā var tikt pie vēl izdevīgākiem piedāvājumiem.
Rīgas lidostā viss notiek bez aizķeršanās, paredzētajā laikā pasažieru pilnā lidmašīna paceļas gaisā. Es sēžu vidējā sēdeklī – pa kreisi no manis ir latviešu meitene, pa labi puisis no kaut kurienes. Esmu datorā atvērusi virkni ar ieteikumiem – ko apskatīt Maltā un cenšos interesējošos punktus sabakstīt maps.me offline kartē telefonā. Nepaiet ne minūtes desmit, kad blakus esošais puisis, vērodams manu darbošanos, prasa – “First time?”. Pamāju ar galvu. Man ir paveicies, jo Noels ir no Maltas. Tad nu paralēli interneta avotiem varu pakonsultēties ar dzīvu cilvēku, kas vairumā gadījumu ir patīkami. Kad esmu beigusi punktu atzīmēšanu, visas trīs Maltas salas ir raibas no sarkanuma. Ir pilnīgi skaidrs, ka mans ceļojuma laiks – trīs ar pusi dienas salu to visu apskatei būs stipri par īsu. Kāpēc esmu ieplānojusi maltai tik īsu laiku, vairs neatceros, droši vien biļešu pirkšanas brīdī kaut kāda dziļa doma bija.
Izmantojot iespēju, iztirdu Noelu par vēl trīs lietām – viņš saraksta mana telefona piezīmēs svarīgākās frāzes maltiešu valodā (piemēram, “iva” ir “jā” un “le” ir “nē”), tad atzīmē ēdienus, kurus nenobaudot nedrīkst pamest salas, finālā atzīmē šeit populārus mūziķus. Maltā esot dzīva tradīcija, kad bariņš ļaužu paņem ģitāras un tad muzicē žanrā “čto vižu to poju” – ceru savā viesošanās laikā to pieredzēt dzīvē.
Rīgā Noels bijis darba darīšanās, bet ne šādās tādās. Viņš ir boksa un kikboksa treneris un vedis savas audzēknes uz sacensībām. Pēdējā laikā ceļot sanākot pārsvarā šādi. Viņa klubā Maltā trenējas ap 100 ļaužiem – gan bērni, gan abu dzimumu pieaugušie, uz sacensībām braucot spicākie kadri. Klubu Noels nodibinājis vairāk nekā pirms 20 gadiem un tagad lepojas, ka uz sacensībām no Maltas visbiežāk sportistus vedot tieši viņš. Uz atvadām palūdzu selfiju ar “krutāko Maltas kikbokseri” un saņemu aicinājumu vērsties ar pie viņa ar jautājumiem, ja man tādi vizītes laikā rastos.
Lidostā sabiedriskā transporta infocentrā izšķiros par labu dārgākajai no transporta kartēm – tā maksā 39 eiro un ir derīga nedēļu visiem Maltas busiem (ieskaitot lidostas), pāris prāmju braucieniem, un dažām tūristu atrakcijām. Lētāka versija maksā 21 eiro – tā arī der 7 dienas visiem busiem, varbūt tāda būtu bijusi jēdzīgāka, nezinu. Bet šoreiz uz sabiedrisko transportu taupīt negribu, esmu ieplānojusi vizināties uz nebēdu.
Lidostas autobuss ir pilns ar latviešiem, kas pamazām izšķīst dažādās pieturās. Es lecu ārā pie hosteļa, pēc Maltas zinātājas Daces ieteikuma esmu to rezervējusi St. Giljan rajonā. Ceru, ka līdz mājvietai nebūs baisais kāpiens – no tiem Maltā man ir visvairāk bail. Nu, mazliet uz augšu jārāpjas ir, bet nekas briesmīgs. No hosteļa paveras glīts skats un no blakus esošā krūmāja atskan gaiļa dziesma. Uzņemšanā atrisinu arī tehniku problēmu – biju palaidusi garām, ka Maltā ir britu štepseļi, tos šeit laipni pārdot par 3 eiro. Te ir arī mums neierastās puses satiksme, sarkanās telefona būdiņās un citi britumi (britu kritumi).
Ātri iečekojos, atstāju mantas hostelī un laižu ielās. Tagad, kad zinu, cik daudz šeit smukumu, gribu to sākt skatīt nekavējoties. Prasu hosteļa administratoram, vai var paspēt tikt līdz Mdinas pilsētai pa gaismu, par ko viņš izskata dziļas šaubas uz atvadām nokliedzot man pakaļ “public transport in Malta is shit”. Nu, par transportu nezinu, bet viņu aplikācija ir pelnījusi šo apzīmējumu. Tā man iesaka kaut kādus jocīgus maršrutus ar pārsēšanos un pārgājieniem, bet, kolīdz ierodos pieturā, man pretī brauc autobuss, kas ved tieši uz Ir-Rabat, kas atrodas tieši turpat, kur Mdina. Autobuss brauc garām slavenai Mostas rotundai, kas otrā pasaules kara laikā dabūjusi ar lādiņu, bet tas nav uzsprādzis – to vietējie uzskata par dižu brīnumu. Šoreiz uzmetu varenuma aci pa autobusa logu un gaismas cerībās turpinu ceļu uz Mdinu.
Izkāpjot no autobusa galamērķī, konstatēju, ka ir gaišāks nekā man šķita – autobusam bija tonēti logi. Ieeja Mdinā – tipiskā Viduslaiku pilsētiņā, kas savulaik bijusi Maltas galvaspilsēta, ir pa burvīgu akmens tiltu. Pēc tam atliek vien klīst pa pilsētas mūriem, kur acis rāda. Esmu paspējusi tieši uz skaisto krēslas brīdi. Kamēr vēl ir kaut nedaudz dabiskās gaismas, klīstu pa ielām, bet, iestājoties tumsai, iegriežos vienā otrā baznīcā – visās šodien notiek dievkalpojumi. Šī (laikam kapu plākne) mani nošarmēja visvairāk – spriežot pēc vizuālizācijas, šeit atdusas kāds īpaši talantīgs mušu mednieks.
Kad Mdina izstaigāta krustu šķērsu, paejos arī pa Rabatas ielām – arī šeit ir gaužām jauka atmosfēra. Apsveru iespēju paēst vakariņas kādā no krodziņiem, bet iestājas taupība – tā vietā nopērku trīs supergardus bubļikus – Noela ieteiktās pastizas un vēl kādu bulciņu, kas piebāzta ar kazas sieru. Nepilni 2 eiro un pilns vēders! Gan jau vēl paspēšu ko smalkāku apēst.
Tā kā vēl ir gana agrs, nolemju nebraukt pa tiešo uz mājām, bet gan uzmest aci šī brīža galvaspilsētai Valletai. Autobuss mūs izlaiž pie krāšņas strūklakas, no kuras sākas iela, pa kuru var nonākt tūristu pilnā rajonā. Manas kājas sāk lēnām žēloties, telefons draud, ka tūlīt izlaidīs garu. Labi, labi. Ļaujos spiedienam un piesēžu un vīna glāzi ar tapām, kamēr pēdas un ierīce atgūst spēku.
Lai arī klīstu bez mērķa un norādēm, attopos stāvam Svētā Jēkaba baznīcas priekšā. Tieši šodien Latvijas Camino ļaudis sanākuši kopā un svin gada jubileju – domās nosūtu sveicienus no šejienes gliemezīša.
Pie strūklakas ir tik daudz autobusu pieturu, ka apjukt var. Beidzot sazīmēju savējo un pēc desmit minūtēm sākam braucienu uz hosteļa rajonu. Šajā reisā piedzīvoju arī pirmo biļešu kontroli. No galvaspilsētas līdz manai pieturai ir minūtes 20, tad vēl mazais uzkalniņš un esmu hostelī. Savācu no istabiņas lādētāju kaudzi un dodos uz koptelpām rakstīt. Viegli nav, jo šobrīd iet kaut kāds futbola mačs, kuru vīri vēro ar dziļas nopietnības un skaļu izsaucienu kokteili. Pašlaik viņiem drūms noskaņojums, jo “pareizā” komanda zaudē, bet līdz spēles beigām atlikušas 4 minūtes. Es skatos uz līdzjutējiem un man šausmīgi nāk smiekli.
